Pārejas perioda stratēģijas Austrumeiropas valstīs

(2005.gada novembris.)

Bijušajās padomju valstīs tika īstenotas tādas pārejas perioda stratēģijas, kas ietvēra makroekonomisko stabilizāciju un mikroekonomisko pārstrukturizāciju, kā arī institucionālas un politiskas reformas. Šo stratēģiju ieviešana dažādās valstīs atšķīrās pēc to ātruma un specifikas. Galvenās diskusijas bija par ātro (šoka) reformu vai pakāpenisko (pragmatisko) reformu plusiem un mīnusiem. Tomēr vairums valstu īstenoja ātrās reformas un tikai dažu valstu valdības pieturējās pie pakāpeniskajām reformām.

            Pirmā tipa reformas galveno uzmanību vērsa uz makro vides stabilizāciju, cenu liberalizāciju un komunistu sistēmas institūciju sagraušanu. Makroekonomiskā stratēģija lielu lomu pievērsa ierobežojošām fiskālajām un monetārajām politikām, algu kontrolei un vairumā gadījumu fiksētam valūtas kursam. Mikro stratēģija ietvēra ātru pāreju uz cenu liberalizāciju, lai gan vairākas būtiskas cenas, piemēram, enerģijas, mājokļu un pamata patēriņa preču cenas bieži tika kontrolētas, tāpat arī algas un valūtas kurss.

            Otrā tipa reformas ietvēra tādu likumu, noteikumu un institūciju attīstību un ieviešanu, kuri nodrošinātu veiksmīgu uz tirgu orientētas ekonomikas darbību. Šīs reformas ietvēra lielu un vidēja lieluma uzņēmumu privatizāciju; uz tirgu orientētas tiesību sistēmas un institūciju izveidi un ieviešanu; komerciālo banku sektora attīstību un piemērotas regulējošās infrastruktūras izveidi; darba tirgus regulācijas un institūciju ieviešanu, kas saistītas ar bezdarbu un pensiju sistēmu.

            Pirmā tipa reformas kopumā centās samazināt subsīdijas un centrāli ieviestos noteikumus. Savukārt otrā tipa reformas uzmanību pievērsa ne tikai diktatoriskās valsts varas samazināšanai, bet arī stabila valsts aparāta izveidei, kas nodrošinātu stabilu tirgus vidi. Tomēr šīm reformām bija nepieciešami resursi, lai ieviestu tirgum draudzīgus likumus un cīnītos pret korupciju.

Polija

1990.gadā Polija bija pirmā valsts centrālajā un Austrumeiropā, kas atjaunoja tirgus ekonomiku un sāka ieviest ekonomiskā šoka programmu, kuras mērķis sastāvēja no trīs fundamentāliem uzdevumiem: 1) makroekonomiskās stabilizācijas, 2) cenu liberalizācijas, 3) pārstrukturizācijas un privatizācijas. Pirmie divi uzdevumi tika sasniegti programmas sākuma posmā, taču pārstrukturizācijas un privatizācijas politikas bija grūtāk ieviest. Lai gan šoka terapijas rezultātā pieauga inflācija, samazinājās industriālā ražošana, pieauga bezdarbs, samazinājās iedzīvotāju ienākumi, pieauga dzīves dārdzība, palielinājās ienākumu nevienlīdzība, 1993.gadā Polijas ekonomika piedzīvoja visstraujāko ekonomikas izaugsmi Eiropā.

Čehoslovākija

            Reformas Čehoslovākijā 1990.gadu sākumā ietvēra trīs būtiskus komponentus: 1) cenu liberalizāciju, 2) algu regulāciju un 3) fiksēta valūtas kursa politiku. To rezultātā pieauga inflācija, cēlās vispārējais cenu līmenis, samazinājās reālās algas un saruka ekonomiskā aktivitāte, kā arī nedaudz pieauga bezdarba līmenis un iedzīvotāju nevienlīdzība. 1990.gada vasarā, Čehoslovākijas valdība izvēlējās nebijušu pieeju privatizācijas problēmu risināšanai un nolēma uzsākt masveida privatizācijas programmu, tikai nedaudz izmantojot tradicionālās privatizācijas tehnikas. Galvenais privatizācijas mērķis bija radīt tirgus struktūru, kas veicinātu privāto uzņēmumu veidošanos – valsts atsacītos no uzņēmumu vadīšanas un uzņemtos atbildību par likumu ieviešanu privātā sektora regulēšanai.

Slovēnija

Bijušās Dienvidslāvijas daļa līdz 1991. gadam. Reformas aizsākās Dienvidslāvijas republikā, taču ekonomikas stagnācija izraisīja krīzi valdībā. Slovēnijas primārais uzdevums, uzsākot reformas – ekonomiska un politiska neatkarība no Dienvidslāvijas. Slovēnija izvēlējās pakāpenisku un pragmatisku reformu ceļu.

            Galvenie reformu virzieni – radīt institucionālo ietvaru tirgus ekonomikas funkcionēšanai (komplekss un ilgstošs process), monetārā un fiskālā politika, kā arī tirdzniecības politika.

1991.gadā ievieš jaunu valūtu. Par galveno uzdevumu monetārajā politikā nosaka panākt cenu stabilizāciju. 1991. gadā uzsāk finanšu institūciju reformu, kas uzlaboja nodokļu ievākšanas efektivitāti, kā arī veicināja sabalansēta budžeta sastādīšanu. Attiecībā par tirdzniecības politiku – koncentrējas uz eksportu orientētu stratēģiju, kā arī institucionālā ietvara radīšanu. Privatizācijas process – pakāpenisks. 90.gadu sākumā veic neefektīvo uzņēmumu pārstrukturizāciju, tikai pēc tam pievēršas privatizācijai, taču nav vienotas stratēģijas un metodes, kā to darīt.

Ungārija

            PSRS “satelītvalsts”, kurā politiskā vara Komunistiskajai partijai. Galvenais reformu iemesls – stagnācija ekonomikā, ko izraisīja eksporta tirgus samazināšanās uz Austrumiem, budžeta deficīts un ārējais parāds. Ungārija reformas uzsāka 1987. gadā, īstenoja pakāpeniskas pārmaiņas. Galvenie reformu virzieni bija strukturālas pārmaiņas ekonomikā, maksājumu bilances uzlabošana, tirdzniecības liberalizācija, kā arī valsts uzņēmumu privatizācija.

80.gadu beigās uzsāk ekonomikas liberalizāciju – valsts pārstāj maksāt subsīdijas uzņēmumiem, veic cenu deregulāciju, atceļ importa ierobežojumus un aizsardzības mehānismus vietējiem ražotājiem. Veic banku sektora deregulāciju, sadalot funkcijas starp centrālo banku un komercbankām.

Lai uzlabotu maksājumu bilanci, Ungārijas valdība atsakās maksāt subsīdijas uzņēmumiem, naudu novirzot mājokļiem, veselības aprūpei utt. Uzlabojas ieņēmumi no nodokļiem. Taču vēl joprojām saglabājas lieli publiskie izdevumi.

80.gadu beigās Ungārijā netika īstenota privatizācija, bet gan valsts uzņēmumu pārveidošana par SIA vai korporācijām. 1990.gadā sāk īstenot centralizētu privatizācijas programmu, taču plašas diskusijas par privatizācijas procesu un tā norisi, jo nepastāv noteikta stingra privatizācijas kārtība, tiek izmantotas dažādas metodes

Baltijas valstis

Likumīga neatkarības atgūšana visām trīs Baltijas valstīm bija tikai pirmais solis pretī ilgajām pārmaiņām: Rietumu- tipa demokrātija, tirgus ekonomiku, un integrācija jaunajās internacionālajās sistēmās. (tai skaitā ANO, ES un NATO) Neskatoties uz kopīgo iekārtu Padomju laikā, Baltijas valstu attīstība dažādās jomās atšķīrās pārejas periodā.

Lozungi pārejās perioda valstīm, tāpat kā Baltijas valstīm, bija vieni un tie paši: demokrātija, tirgus ekonomika, integrācija uz Rietumiem. Visas trīs valstis izmantoja trīs savstarpēji nesaskanīgas un papildinošas stratēģijas: drošības stiprināšana caur sadarbību uz Rietumiem (mērķi – ES un NATO), kam seko ekonomiskā attīstība un līdzdalība, demokrātijas nostiprināšanos, kopā papildina labklājības izaugsmi.

Līdzīgās stratēģijas tika īstenotas caur dažādiem valstu darbības ceļiem. Pirmkārt, Lietuva izvēlējās veidot prezidentālu politisko valsts sistēmu, kamēr Latvija un Igaunija – parlamentāru. Katrā valstī veidojās visai dažāds partiju loks.

Otrkārt, attiecībā par ekonomiku – Lietuva ar politiski spēcīgu prezidentu izvēlējās pakāpenisku ekonomikas reformu, kamēr parlamentārā Igaunijas un Latvijas sistēma piekopa šoka terapiju.

Treškārt, attiecībā uz ārpolitiku – Igaunija provocēja tās apjomīgo krieviski runājošo minoritāti izvēlēties pret Krieviju konfrontējošu politiku, kamēr Lietuva ar nenozīmīgo krievu minoritāti kļuva visiecietīgākā savā Austrumu politikā.

Igaunija

            Monetārā reforma: Pozitīvs apstāklis Igaunijas valsts naudas ieviešanai bija 11-ton zelta stieņu rezerves no starpkaru perioda, kas bija noguldīti Anglijas, Šveices un Zviedrijas bankās 1940.gadā. Lielākā ietekme uz monetārās politikas reformām bija tās pavadošo politiku pasākumos: banku reforma, fiskālā politika (PVN tika palielināts no 10% līdz 18%, pamatlikme uzņēmējdarbības nodoklim 35%, kam sekoja personu ienākumu nodokļa likmes palielināšanās no 33% līdz 50%.).

            1992.gada maija visi maksājumi un banku depozīti bija pieprasīti veikt kronās. Jaunais nacionālās valūtas likums noteica, ka papildu naudas un rezervju depozīti var tikt izsniegti vienīgi maiņā pret ārzemju maiņas kvīti. Tas nozīmēja, ka Igaunijas Banka var izpirkt ik kronu neizejot no rezervēm.

            Banku reforma: Valūtas reformu lika pamatus tālākai banku reformai – divu nozaru banku sistēmas izveidei. Igaunijas Banka tika veidota kā pilnīgi neatkarīga institūcija, lai tādejādi tai nebūtu interešu noteicošas varas. Lai apgūtu cieši regulējošo banku sistēmu no Ziemeļvalstīm, Igaunija izvairījās mainīties pieredzei ar kaimiņiem – Latviju.

            Inflācija: Strikti koordinēta monetārā politika atspoguļojās ekonomiskajos pieauguma rādītājos. Ja sākotnēji inflācija 1993.gadā bija 35%, tad 1998.gadā – 8%. Inflācijas izturību daļēji izskaidroja cenu pielāgošana internacionālajam tirgum. Vēl viens faktors kronas nepietiekamai novērtēšanai bija tās atkal ieviešanas laikā 1992.gadā. Personu uzkrājumi un banku depozīti tika pārvērsti likmē desmit rubļi pret vienu kronu. Lai mazinātu patērētāju slogu valsts deva subsīdijas transportam, mājokļiem un enerģijai.

            Tā kā ārzemju valūtas trūka, tad kronu ātri piesaistīja vācu valūtai (Deutschmark), kam sekoja kronas pārvērtēšana tikpat kā apar 600%. Šāds solis tika veikts, lai veicinātu eksportu, kamēr tiktu aizsargāta vietējā produkcija no importa konkurences. Importa cenu pieaugums, palielināja inflāciju un samazināja eksportētāju intereses. Ārzemju valūtas ienākšana, aizņēmumi un ārzemju investīcijas pārsniedza visas cerības, kas noveda pie bailēm no ekonomiskās pārkarsēšanās 1997.gadā.

            Tirgus liberalizācija: Pretēji Latvijai un Lietuvai, Igaunija nekavējoties atcēla jebkādus ierobežojumus importam un eksportam. Tika dažādots tirgus un lauzta vienpusējā atkarība no Padomju Savienības. Jau 1993.gadā Igaunija, izmantojot savas atrašanās priekšrocības, nomainīja ciešās saistības ar Krieviju pret Somijas tirdzniecības attiecībām. 1997.gadā tika panākta plaša tirdzniecība ar ES valstīm.

            Privatizācija: Privatizācijas programma aizsākās 1990.gadā un tiek vērtēta kā vissekmīgākā no visām bijušo PSRS valstu privatizācijā. MVU privatizācija aizsākās 1992 gadā un 1994.gadā jau bija pabeigta. Taču tālākas problēmas aizsākās ar 1993.gada Igaunijas privatizācijas likumu, kas noteica privatizācijas tiesības uz īpašumu visiem, kas dzīvojuši Igaunijā pēdējos 10 gadus, kā arī tiem, kas privatizējamā uzņēmumā strādāja. Līdz ar to privatizācija pārvērtās par sava veida publsiko izsoli. Augstā inflācija un efektīva īpašuma novērtēšanas mehānisma trūkums noveda pie tā, ka īpašumus ieguva esošie to pārvaldītāji ar pazeminātām cenām.

Latvija

            Latvijas Banka sekojot Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumiem tiecās cieši kontrolēt monetāro politiku, negarantējot valdības kredītus un beidzot subsidēšanu. Pārejas peroda valūta Latvija tika ieviesta 1992.gadā – Latvijas rublis, kam sekoja lata ieviešana 1993.gadā. Latvijas rublis palīdzēja valūtas nomaiņai no rubļiem uz latiem. Lats tika tūlīt piesaistīts ārzemju valūtai. Valsts budžets bija ar mazu vai vispār bez deficīta. Arī ārējie parādi strauji neauga.

            Finansu sektora reformas risinājās lēni. Bija vērojams progress restrukturizējot Latvijas Banku un veidojot div-nozaru banku sistēmu. Ir pilnveidojams regulējošais un institucionālais banku sektors.

            Latvijas valsts lielākie ienākumi bija no nodokļiem. Taču tos vairumā apgāja un nemaksāja. Arī uzņēmējdarbības aktivitāte bija pārāk zema, lai iekasētu pietiekamus ienākumus no nodokļiem. Tika noteikta stingrāka kontrole uz robežām kontrabandas ienākšanai un patēriņa preču nodokļu iekasēšanai.      Valdība tiecās samazināt valsts izdevumus. Līdz ar to daudzi strādājošie pameta valsts iestāžu darbu. Paralēli pieauga korumpētība birokrātu vidū. Valsts tiecās uz jebkuru cenu liberalizāciju, kas nereti saskārās ar plašu sabiedrības reakciju. Valdība veic drastiska subsīdiju samazināšanu. Nocenoti enerģijas resursi noveda pie to augstu patēriņu, īpaši urbanizētās teritorijās, un apjomīgām budžeta subsīdijām enerģētikai. Nocenotais transports un telekomunikācijas noveda pie to zemas kvalitātes servisa un kavēja gan servisa, gan to eksporta attīstību. Savukārt īres un nomas maksas bija tik zemas, lai segtu ekspluatācijas izmaksas. Tādejādi tika panākta mājokļu strauja nolietošanās un palielinājās mājokļu saistītās budžeta subsīdijas. Publiskā sektora izmaksu samazināšana kļuva nozīmīgs tālāko reformu jautājumu.

            Problēmas: privatizācijā, ārvalstu tiešajās investīcijās un sektoru restrukturizācijā un reorganizācijā. Tika pārtraukta kolektīvu un valsts fermu – kolhozu darbība, transformējot tos akciju uzņēmumos, un izdalot akcijas nodarbinātajiem. Arī mazo uzņēmumu privatizācija norisinājās veiksmīgi. Taču būtiska gaušanās bija vērojama pie vidējo un lielo uzņēmumu privatizācijas. Iemesls bija politikas neskaidrības un trūkums pilsoņu jautājumos, atlīdzināšanas procedūra privātpersonām un stingri noteiktas privatizācijas stratēģijas trūkums.

            Attiecībā uz internacionālo tirgu Latvija noteica dažus ierobežojumus eksportam, piemēram, eksporta nodokli. Latvija kļūst par pirmo republiku no bijušās Padomju Savienības, kas tirgu ar ārzemēm veido brīvu no jebkādas valdības ietekmes un tās regulējumiem.

Lietuva

           Liberalizācija (cenu, tirgus, banku): 1991.gadā tika atbrīvotas pārtikas produktu un industriju produktu cenas, kamēr valdība kontrolēja tikai dažu produktu - transporta, telekomunikāciju un enerģijas cenas. 1992.gadā jau 85% cenas bija tirgus noteiktas, tais skaitā pat kredīti. Vairums iedzīvotāja veica uzkrājumus, jo nešaubīgi bija aizdomas par tikai augošām cenām. Reālās algas nepalielinājās attiecīgi produktu cenām. Inflācija sasniedza astronomisku līmeni. 1992.gadā rezultāts bija tāds, ka joprojām dažas preces bija subsidētas no valsts līdzekļiem, patērētāju cenas bija uzaugušas par 1000%.

Lietuvas valdība strādāja pie izdevīgu nosacījumu radīšanas, lai valstī ieplūstu imports un radītu iespējas izvērsties Lietuvas uzņēmējiem ar eksportu. Īpašu uzsvaru lika uz tirgus attiecību izveidošanu ar ES valstīm un Ameriku. 1990.gadā dibinot Lietuvas Banku, tai tika uzvelta virkne pienākumu un atbildību par naudas emisiju, valūtas kursu kontroli un komercbanku regulēšanu. Valdība, saglabājot subsīdijas enerģijai un dažām precēm, lai tādejādi nāktu pretī patērētājiem, panāca, ka šīs nozares nevarēja veiksmīgi attīstīties. 1994.gadā sākās jauns reformu vilnis, kas atvēra tirgu visām nozarēm un tādejādi ļāva uzņēmējiem noteikt tirgus cenas.

Stabilizēšana (caur reformām monetārā un fiskālā politikā): 1992.gadā joprojām valsts nauda lits nebija gatavs ieviešanai. Tika ieviesta talonu norēķināšanās. Taču talonu vērtība nemainīja inflācijas spiedienus. Tika ņemts vērā Starptautiskā Valūtas fonda ieteikums noteikt daudz stingrāku inflācijas samazināšanas politiku, lai sagatavotos jaunās valsts naudas – lita ieviešanai 1993.gadā. Rezultātā inflācija noslīdzēja no 25% līdz 6,2% 3 mēnešu laikā. Tika garantēta lita vērtības nesamazināšana un plūstošs valūtas kurss. 90to gadu vidū lits tika piesaistīts Rietumu valstu valūtām. Valdība samazināja subsīdijas vairākām nozarēm.

Lai atvieglotu iedzīvotāju nodokļu slogu, tie tika samazināti. Tai pat laikā Lietuva piedzīvo nodokļu sistēma nodokļu neefektīvu un vāji administrēšanu. Atklājās vairākas korumpēšanas iespējas apejot nodokļu maksāšanu. Starptautiskais Valūtas fonds iesaka Lietuvas valdībai samazināt izdevumus un saglabāt augstu nodokļu likmi.

Subsīdijas saglabājās tikai lauksaimniecībai. Tika ieviesta stingrāka nodokļu kontrole ar ierobežojumiem to atlaidēs. Ātri pieauga ienākumi no nodokļiem un valsts budžeta deficīts būtiski samazinājās. Līdz ar to 1995-1996 gadam tika pamatīgi stabilizēta.

Sekoja tirgus stabilizēšanas pārmaiņas. Līdz ar neatkarības atjaunošanu, Krievija uzlika lielus nodokļus Lietuvas eksportam. Vēlāk tas atspēlējās risinot jautājumu par tranzītu uz Kaļiningradu. Līdz ar to 1992 gadā Krievija ar Lietuvu parakstīja draudzīgu tirdzniecības sadarbības līgumu. Taču pilnā apmērā šis līgums stājās spēkā tikai no 1995.gada. Līdz ar to Lietuvas valdība sāka aizdomāties par plašāku tirgu uz Rietumiem un sāka apsvērt ieguvumus no internacionālas tirdzniecības. Pirmā bija Zviedrija, ar kuru Lietuvai 1992.gadā izdodas slēgt vienošanos par tirdzniecību, kam līdzi nāca nodokļu atcelšana visām industriālajām patēriņa precēm. Sekoja aizvien plašāka tirdzniecības sadarbība uz Rietumiem ar ES valstīm un ASV. Lietuvas eksports uz Rietumiem palielinājās par no 15,3% līdz 53% un imports no Rietumu valstīm palielinājās no 27,5% līdz 50%. Rezultātā lits kļuva daudz stabilāka valūta tirgū un inflācija valstī samazinājās no 1993. līdz 1995.gadam.

Privatizācija: Lietuvā tika izmantotas vairākas privatizācijas metodes – publiska parakstīšanās par akcijām; publiskā izsole; pārdošana caur sarunām pie nosacījuma, ja ir tikai viens potenciālais pircējs; nomāšana ar nosacījumu pirkt. Pirmā privatizācijas kārta norisinājās izmantojot pirmo un otro no minētajām metodēm laikā no 1991. līdz 1995.gadam. Ar 1996.gadu sākās pārrunas ar potenciālajiem pircējiem, to skaitā – ārzemju investoriem, par lielo uzņēmumu privatizāciju.

Literatūra

Change in Post-communist Countries. // The Baltic States after Independence. Cheltenham, UK, Northamton, MA, US: Edwar Elgar

Frensch, R. (1997). Persistent Inflation During Transition: The Czech and Slovak Case, 2., 3., 6. No http://www.lrz-muenchen.de/~oeim/frensch11.pdf, apskatīts 07.11.2005.

Jezek, T. (1997). The Czechoslovak Experience with Privatization. Journal of International Affairs, 50. Apskatīts 02.11.2005., no EBSCO.

Kaminski B, (1999) “Hungary. Foreign Trade Issues in the Contex of Accession to the EU”, The World Bank, Washington, D.C.,

Kramer, M. (1995). Polish workers and the post-communist transition, 1989-93. Europe-Asia Studies, 47. Apskatīts 02.11.2005., no EBSCO.

M.Mrak, M.Rojec and  C.Silva – Jauregui” (Eds.) “Slovenia. From Yugoslavia to the European Union”, The World Bank, Washington, D.C, 2004;

Nelson J. M., (1994) (Eds.) “Precarious Balance. Democracy and Economic Reforms in Eastern Europe”, Institute for Contemporary Studies,

Norgaard O., Johannsen L., SKak M., Sorensen R.H. (1999). Democracy and Institutional

Smith D. J.., Pabriks A., Purs A., Lane T. (2002). The Little country that could: Estonia’s economic return to Europe. // The Baltic States Estonia, Latvia and Lithuania. London and New York: Taylor & Francis Group Routledge

Svejnar, J. (2002). Transition Economies: Performance and Challenges. Journal of Economic Perspectives, 16, 4-6. No http://www.nyu.cz/Schneider/Week1a.pdf, apskatīts 07.11.2005.

A World Bank Countr Study, Latvia The Transition to a Market Economy, Washington, 1993. - xvi - xvii

World Development Report 1996  “From Plan to Market”,

Politiku ietekme uz nevienlīdzību

(2005.gada oktobris.)

Nevienlīdzības definīcija:

Ø  Funkcionālā nevienlīdzība – nevienlīdzība, kas izriet no tirgus ekonomikas darbībām, vērstām uz risku uzņemšanos, uzņēmējdarbību, prasmju pilnveidošanu un pielāgošanu, kā arī uzkrājumu veidošanu.

Ø  Disfunkcionālā nevienlīdzība – nevienlīdzība, kas izriet no iespēju ierobežotības, diskriminācijas, sociālās un politiskās izstumšanas no noteiktām sabiedrības grupām, kā arī no koloniālā mantojuma, politiskajām saitēm vai pārmantota labklājības līmeņa.

Kas ietekmē nevienlīdzības rādītāju izmaiņas - kādas politikas īstenot

Tradicionālie nevienlīdzības cēloņi[1]:

• Dabas resursu ekspluatācija sastāda lielu proporciju no IKP;
•  Nevienlīdzīga pieeja izglītībai;
•  Zemes īpašumu nevienlīdzīgs sadalījums;
•  Nevienlīdzība starp pilsētām un laukiem;
•  Augsta nabadzība apgrūtina cīņu pret nevienlīdzību;

Jaunie nevienlīdzības cēloņi:

•  Attīstības valstīs – stabilizācijas un strukturālās pielāgošanas programmas;
•  Privatizācija, industriālā kapitāla pārdale;
• Darba tirgus institucionālās struktūras izmaiņas;
• Valsts nodokļu pārnešanas programmas;
• Nepārdomāta ekonomiskā politika;
• Ekonomikas liberalizācija;
• Jaunās tehnoloģijas un to iespaids uz darbaspēku;
• Makroekonomikas stabilizācija, kas bremzē ekonomisko attīstību un nespēj finansēt labklājības politikas. [2]

Pro-poor growth (uz nabadzīgajiem orientēta izaugsme)

• Aizvērt izglītības iespēju plaisas – tendence samazināt arī ienākumu nevienlīdzību;
• Veselības pakalpojumu pieejamības palielināšana;
• Nacionālo ienākumu, īpašumu pārdale – atkarīga no valdības izdevumiem un nodokļu politikas. Daudzās valstīs nodokļu pārnešana (fiscal transfers) veiksmīgi sašaurina izteiktas nevienlīdzības gadījumus;
• Ienākumu mobilizēšana - nodokļu iekasēšana, investīcijas sfērās, kurās darbojas vairāk nabadzīgo iedzīvotāju;
• Pēdējie atklājumi – pastāv sakarības starp lauksaimniecības sfēras izaugsmi, agrārajām reformām un nevienlīdzības apkarošanu.[3]

Politikas risinājumi – vidēju ienākumu valsts

Sociālās struktūras reformas ir ienākumu pārdales un labklājības sistēmu ziņā. Drošības tīkli VS aktīvas nodarbinātības politikas = trūcīgo slāņu aizsardzība VS sociālās kohēzijas veicināšana:

• Jaunu darbavietu radīšana;
• Algas – valstij jāiestājas par algu standartu noteikšanu pat brīvā tirgus apstākļos, jo algu atšķirības šajās valstīs nav saskaņotas ar darba produktivitāti, jānovērš zemās samaksas valsts budžeta sektorā;
• Izglītība – trūcīgiem bērniem, svarīgākais ir nodrošināt iespējas izglītības turpināšanai pēc nopelnu sistēmas. Nodrošinājumā ietilpst arī materiāls atbalsts – brīvpusdienas, palīdzība ar mācību materiālu iegādi;
• Profesionālā apmācība (training);
• MVU atbalstīšana – palīdzība sastādīt biznesa plānus, kredīti mazajam biznesam;
• Lauksaimniecības politikas pārskatīšana un palīdzība lauku iedzīvotājiem;
• Mērķis atbalstīt strādājošos (vai bez darba palikušos) trūcīgos.[4]

Teorētiskie/ klasiskie politikas risinājumi nabadzīgajām, parasti Āfrikas valstīm:

Trīs A:

• Access. Piemēram, medicīnas pakalpojumu pieejamības uzlabošana teritorijās, kur trūkst medikamentu un kvalificēta darbaspēka;
• Affordability. Minimālo veselības un izglītības pakalpojumu cenas palielina nevienlīdzību. Tas izraisa divējādu efektu – vai nu krītas sabiedrības veselības/ izglītības stāvoklis, vai arī – ja indivīds nolemj atļauties šos pakalpojumus – strauji palielinās nabadzības līmenis;
• Accountability. Pat ja pakalpojumi ir pieejami, nabadzīgie iedzīvotāji bieži vien tos neizmanto. Piemēram, Indijas pieredze liecina, ka nabadzīgajos reģionos – pat pēc bezmaksas pakalpojumu nodrošināšanas – nabadzīgākā sabiedrības daļa izvēlējās privātu dziednieku pakalpojumus. Pētījumi šo situāciju skaidro vienkārši ar pakalpojumu centru un to darbaspēka manipulācijām ar darba laiku. Slimnīcas tiek slēgtas vai arī tajā praktizējošie ārsti neatrodas uz vietas. To iespējams risināt ar pakalpojumu sniedzēju monitoringu vai arī ar citādu – sabiedrībā balstītu (community based) pakalpojumu sniegšanas sistēmu. (63/64)[5]

Pārskats par galvenajām teorijām un autoriem

Izaugsmes ietekme uz ienākumu pārdali, nevienlīdzību	.
Dollar and Kraay (2002)	Nav ietekmes
Easterly (1999)	Nav ietekmes
Chen and Ravallion (1997), (2001)	Nav ietekmes
Deininger and Squire (1996) Fields (2001) Kuznetz (1955)	Nav ietekmes Negatīva
Ienākumu nevienlīdzības ietekme uz izaugsmi	.
Forbes (2000)	Pozitīva
Li and Zhou (1998)	Pozitīva
Barro (2000)	Nav ietekmes
Lopez (2004)	Nav ietekmes
Alesina and Rodrik (1994)	Negatīva
Perotti (1996)	Negatīva
Īpašumu nevienlīdzības ietekme uz izaugsmi	.
Deininger and Squire (1998)	Negatīva
Birdsall and Londono (1997)	Negatīva
Valdības ienākumu pārdales politiku ietekme uz izaugsmi	.
Easterly and Rebelo (1993)	Pozitīva
Perotti (1996)	Pozitīva

---

[1] Cornia A. G., Court J., Inequality, Growth and Poverty in the Era of Liberalization and Globalization, WIDER, Policy Brief No. 4., 2001., http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 27.09.2005.

[2] Heshmati Almas, The relationship between Income Inequality, Poverty and Globalization, Research Paper No. 2005/37, United Nations University World Institute for Development Economics Research (UNU/WIDER),  http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 26.09.2005.

[3] UNDP Human Development Report, Chapter 2, 2005.  http://hdr.undp.org/reports/global/2005/, skatīts 21.09.2005.

[4] Mikhalev Vladimir, Inequality and Transformation of Social Structures in Transitional Economies, United Nations University World Institute for Development Economics Research (UNU/WIDER),  2000. http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 26.09.2005.

[5] UNDP Human Development Report, Chapter 2, 2005.  http://hdr.undp.org/reports/global/2005/, skatīts 21.09.2005.

Politisko lēmumu pieņemšanas modeļi

Kā būtiskākie politisko lēmumu pieņemšanas (turpmāk PLP) procesa komponenti ir lēmumu pieņemšanas modeļi, kas lielā mērā nosaka politikas turpmāko gaitu konkrētās problēmas risināšanā. „Politisko lēmumu pieņemšana ir sarežģīts dinamisks process, kura hiperkompleksā struktūra adekvātu teorētisku modeļu izstrādē rada plašu problēmu. Hārvardas universitātes profesora B.Nelsona piezīmē, ka, „ja ņemt vērā to uzdevumu apjomu, ar kuru jātiek galā speciālistiem, kļūst skaidrs, ka aptveroša modelēšana pagaidām ir ārpus nozares iespējām” [B.Nelsons 1999: 552]”[1] Lai izprastu katra modeļa iespējas un ierobežojums, apakšnodaļās tiek apskatītas vadošās politisko lēmumu pieejas, kas praksē būtiski ietekmē politikas gaitu un lēmumu pieņemšanas alternatīvu izvēli.

Biheiviorisma modelis

Biheiviorisma pieeja politikas analīzei radās 1920 – 1930-tajos gados Čikāgas universitātē, par klasisko pamatlicēju kļūstot G.Lasvelam [G.Lasswell]. Pieejas pamatā ir pieņēmums, ka politiska lēmuma pieņemšana ir cilvēka uzvedības forma, kas tiek regulēta ar tādiem psiholoģiskiem mehānismiem kā stimuli un motīvi, uzstādījumi un reakcijas.[2]

G.Lasvela modelī atspoguļojas trīs politiskā procesa līmeņi. Makro politiskajā līmenī notiek cilvēku galveno jeb „atslēgas” vērtību (resursu) pārdale ar valsts institūcijām. Mikro līmenis – tā ir cilvēka individuālā uzvedība, kuru ietekmē cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Mezo līmenis nodrošina privāto motīvu un publisko interešu savienošanos. Šāda savienošanās pēc G.Lasvela domām nereti notiek personisko interešu sublimācijas ceļā: atbrīvojot savu ego politiķis konvertē personīgās problēmas publiskajās. Tomēr par galveno instrumentu savienošanās procesam kalpo institūcijas (saistīti ar valsti, izglītību, labklājību un tml.), kas nosaka svarīgākās vērtības. Tieši to ietekmē personām, pieņemot politiskus lēmumus, personiskie motīvi pakāpeniski pāriet publiskajās interesēs.[3]

Kopumā biheiviorisma koncepcija tika izstrādāta balstoties uz publiskajiem institūtiem, interesēm un vērtībām, iekļaujot politisko lēmumu pieņemšanā iesaistīto personu psiholoģijas izpēti. Lai arī biheiviorisma koncepcija nenoliedza informācijas ieguves un analīzes nozīmi PLP procesā, jautājums par politiskā lēmuma racionālo pamatojumu vienmēr palika tā perifērijā. Teorētiskas atbildes uz šiem un citiem jautājumiem tiek turpmāk atklātas tā saucamajā ierobežotās racionalitātes pieejā.[4]

Ierobežotās racionalitātes lēmumu pieņemšanas modelis

Ierobežotās racionalitātes pieejas pamatlicējs ir Herberts Saimons (Herbert Simon). Konstruējot pieeju viņš vadījās no tā, ka valsts institūcijas nemitīgi saduras ar sabiedriskajiem izaicinājumiem, kas prasa nopietnu izpratni. Līdz ar to pārvaldes lēmumu interpretēšanai viņš piedāvāja izmantot kognitīvo pieeju, vērstu uz zināšanu un zināšanu struktūru lomas noskaidrošanu PLP procesā. Par galveno lēmumu pieņemšanas aģentu Herberts Saimons uzskatīja valsts kā hierarhiskas institūcijas veidojumu, iekļaujot sevī indivīdus un to grupas, apvienību vienotiem mērķiem.[5]

Viņš noliedza tā saucamās visaptverošās racionalitātes pieeju, jo uzskatīja, ka, pirmām kārtām, cilvēka domāšanas iespējas ir limitētas, jo ne vienmēr ir iespējams adekvāti reaģēt uz situācijas nenoteiktību. Pietam, organizācijai kā lēmumu pieņemšanas centram reti kad ir pilnīgi visa nepieciešamā informācija. Bet galvenais nav pilnīgas skaidrības attiecībā uz kopējiem mērķiem un līdzekļiem, ar kuru palīdzību būtu iespējams novērtēt problēmas raksturu un risināšanas dizainu.[6]

Pēc Herberta Saimona domām, racionālajā politikas veidošanā jāiekļauj šādi pasākumi:

1.           informācijas apkopošana – jāapkopo esošās un iespējamās problēmas un iespējas, saistībā ar konkrēto lēmumu;

2.           jāidentificē visas izvēles – jānosaka un jāizvērtē visas iespējamās izvēles;

3.           izvēļu seku izvērtēšana – jāspēj prognozēt kādas katrai izvēlei varētu būt sekas, tādējādi redzot visus ieguvumus un zaudējumus;

4.           cēloņu-seku izvērtējums – informācija ir jāsavieno ar kritērijiem, lai redzētu, kas, ko rada, uzlabo vai novērš;

5.           atzīto izvēļu izvēlēšanās – izvērtējot iespējas, sekas, ieguvumus un zaudējumus var izvēlēties optimālāko politiku.[7]

Personām, kuras pieņem lēmumu, kompleksa problēma ir jāsadala elementāros redzējumos. Saimons saskatīja divu veidu problēmas: pietiekoši strukturētas (well-structured) un nepietiekoši strukturētas (ill-structured), norādot, ka rutīnu izpildei padodas tikai pirmās. Līdz ar to viņš uzskatīja par nepieciešamu kompleksās problēmas sašķelt, tādejādi politiķis vai administrators rod iespēju katrai kompleksās problēmas daļai izstrādāt risināšanas projektus.[8]

Politikas veidotājiem rīkojoties atbilstoši racionālajam modelim, viņi, pirmkārt, diezgan precīzi noteiktu savus mērķus un noteiktu mērķu panākumu līmeņus, kas viņus apmierinātu. Tad viņi apspriestu pēc iespējas vairāk alternatīvas, kuras ļautu sasniegt šos mērķus. Tad viņi sistemātiski sakārtotu alternatīvas, izvērtējot izmaksas un ieguvumus, līdz ar to izvēloties alternatīvu, kas ļautu sasniegt mērķi pie viszemākajām izmaksām.[9]

Herberta Saimona pauž viedokli, kas liecina par fragmentācijas negatīvo efektu problēmas risināšanā: „Kad daudzi aktieri ir iesaistīti un viņi iesaistās un iziet no procesa, racionalitāte, kas varētu raksturot vienotu lēmumu pieņemšanas struktūru, kļūst grūti izprotama un neaptverama. Dalībnieki nepavisam nerisina problēmas. Viņi nav pietiekoši precīzi noteikuši savus mērķus un ar nepietiekošu uzmanību identificējuši savas problēmas.”[10]

Lai arī Herberta Saimona pieeja ieguva ļoti lielu atzinību un atbalstu, tā tika arī kritizēta. Viens no kritikas novirzieniem kļuva par pamatu inkrementālai lēmumu pieņemšanas pieejai.

Inkrementālais lēmumu pieņemšanas modelis

Inkrementālās koncepcijas pamatlicējs ir Čārlzs Lindbloms (Charles Lindblom). Saskaņā ar inkrementālo modeli ir iespējams izcelt sekojošus nemainīgus elementus:

·         varas sadalījuma gadījumā PLP – tas ir abpusēju pielāgošanos un dalībnieku konkurences process, sevī ietverot smagu cīņu un ilgstošu kaulēšanos;

·         lēmumu pieņemšanā galvenā nozīme ir ne tik daudz racionālais ideālo kopējo mērķu pamatojums, cik atšķirības indivīdu un grupu interesēs pieņemot vienu vai otru normatīvo aktu;

·         teorētiskai PLP analīzei ir nebūtiska loma, ņemot vērā pastāvīgo zināšanu, informācijas, resursu, laika, cilvēka ierobežoto intelektuālo spēju deficītu, kā arī pastāvīga sociālās vides nenoteiktība, kas slikti padodas kontrolei;

·         nepieciešams orientēties nevis uz optimāliem, bet gan uz margināliem risinājumiem, kas nodrošina nevis radikālas izmaiņas, bet gan pietuvina problēmas atrisināšanai.

·         nepieciešams rīkoties pakāpeniski, „maziem soļiem”, lielās problēmas sašķeļot mazākās.[11]

Tā vietā, lai sāktu izvērtēt katru programmu vai no jauna izvirzītu jautājumus, lēmumu pieņēmēji pašreizējo darbu pasniedz kā tādu, kas ir uzdots un veido mazas, inkrementālas, minimālas izmaiņas pašreizējā rīcībā. Veicot šādus labojumus, viņiem nav vajadzīgas debates par sarežģītām un tālejošām izmaiņām, viņiem nenākas izšķiest daudz laika definējot savus mērķus un salīdzinot pašreizējo attiecību stāvokli un mazus labojumus, kuri tiks veikti pašreizējā uzvedībā, ir pilnībā realizējami.[12]

Č. Lindbloma (Lindblom) politikas veidotājam iesaka:

1.      definēt un sakārto pēc nozīmes valdošās vērtības;

2.      noteikt mērķi, kas sakrīt ar šīm vērtībām;

3.      noteikt visas iespējamās izvēles vai līdzekļus, lai šos mērķus sasniegtu;

4.      izskaitļo izvēļu sekas un tos salīdzināt;

5.      izvēlēties iespēju vai iespēju kombinācijas, kas varētu uzsvērt vērtības, kuras tika izvēlētas kā nozīmīgākās.[13]

Izmaiņas dienaskārtībā rodas diezgan regulāri un neinkrementāli. Bet inkrementālisms var joprojām raksturot alternatīvu rašanos. Līdzko politikas veidotāji izlemj no kurām alternatīvām izvēlēties, viņi pievēršas idejām un pieejām ar kurām viņi jau ir pazīstami.[14] Dienaskārtība ir spējīga mainīties pēkšņi – ar jaunas administrācijas radīšanu, krīzes situācijās un dažādās citās situācijās.[15]

Inkrementālais modelis arī tika pakļauts kritikai. Tā oponenti izvirzīja virkni nopietnu apgalvojumu. Pirmām kārtām, inkrementālisms tika pasludināts par marginālu un konservatīvu pieeju, kas, bloķējot visas neatliekamās radikālās alternatīvas, var novest pie nosprostojuma un stagnācijas. Pietam, daudzi zinātnieki to uzskatīja par nesistemātisku un neobjektīvu, piešķirot pārlieku lielu lomu subjektīviem un konjuktūras vērtējumiem lēmumu pieņemšanas dizainā. Visbeidzot, inkrementālisma vājums slēpjas apstāklī, ka lēmumu pieņemšanas modeļa izstrādē tas nebija lētāks par racionālās pieejas analogu. Pēc kopējiem slēdzieniem, šī pieeja varētu darboties tikai šauros rutīnu, stabilos, bezkonfliktu un paredzamu lēmumu, pārsvarā īslaicīgu un vienkāršu uzdevumu diapazonā.[16] Pieejas trūkums ir arī tāds, ka tiek apskatītas tikai galvenās vērtības un tikai tām tiek piemeklētas izvēles (iespējas).[17]

„Mixed - scanning” lēmumu pieņemšanas modelis

Līdz ar iepriekš aplūkotajām lēmumu pieņemšanas pieejām rodas jautājums, vai ir iespējams izveidot modeli, kas sevī apvienotu ierobežotās racionalitātes un inkrementālās teorijas pozitīvos aspektus un novērstu to nepilnības. Bija vairāki mēģinājumi, no kuriem vispazīstamākais ir „Mixed - scanning” modelis, kuru izstrādāja Džordža Vašingtona Universitātes profesors A.Etzioni.

Lai arī A.Etzioni izmantoja dažas Saimona un Lindbloma idejas, viņu neapmierināja nedz pirmā racionālisms, nedz otrā inkrementālisms. Vēloties pārvarēt abu pieeju vājās puses, viņš PLP procesam piedāvā citu loģiku. Pēc viņa domām ir jāsāk ar plašu, „horizontālu”, skanēšanu viscaur problēmai, lai atrastu vissvarīgākos sektorus, un tikai pēc tam pāriet pie detalizētas „vertikālās” atsevišķu to sastāvdaļu alternatīvu analīzes. Pie tam Etzioni izdalīja divu veidu valstiskos lēmumus: „fundamentālie” (stratēģiskie ilgtermiņa lēmumi) un „inkrementālie” (rutīnas), pasvītrojot to, ka fundamentālie lēmumi nosaka valsts politikas virzību un veido rāmjus, kuros tiek pieņemti inkrementālie lēmumi.

1988. gadā viņš noformulē tēzi par to, ka zinātniskie priekšstati, saskaņā ar kuriem cilvēki cenšas atrast visefektīvākos līdzekļus mērķa sasniegšanai, principā ir novecojusi un ir aizstāta ar izpratni, ka, izvēloties līdzekļus, cilvēks pamatā vadās pēc emocijām un vērtību sistēmas, un tikai otrām kārtām – loģiski–empīriskajiem secinājumiem.[18] Līdz ar to nonākam pie neracionālā lēmumu pieņemšanas modeļa.

„Atkritumu tvertnes” lēmumu pieņemšanas modelis

Maikls Koens (Michael Cohen), Džeimss Marčs (James March) un Johans Olsens (Johan Olsen) piedāvā skatīt lēmumu pieņemšanu kā “organizētu anarhiju”. Organizētajām anarhijām ir trīs galvenās īpašības: apšaubāmas izvēles, neskaidras tehnoloģijas un mainīga līdzdalība. Cilvēki ne visai precīzi definē savas izvēles, tāpat kā politiskie aktieri bieži nespēj noteikt savus mērķus. Neskaidras tehnoloģijas nozīmē, ka organizētās anarhijas dalībnieki ne visai skaidri izprot organizācijas struktūras procesus. Dalībnieki piedalās un iziet no lēmumu pieņemšanas, līdz ar to padarot šādu organizāciju robežas salīdzinoši neskaidras.[19]

Izvērtējot šādas organizācijas vai lēmumu pieņemšanas struktūras, jāņem vērā četras plūsmas: problēmas, risinājumi, dalībnieki un izvēles iespējas. Katra no straumēm pastāv pati par sevi, lielākoties nesaistīta ar pārējām. Kā Marčs (March), Olsens (Olsen) un Koens (Cohen) atzīst, šāda veida organizācijas “ir, pēc problēmām alkstošu izvēļu, jautājumu un asociāciju alkas pēc lēmumu pieņemšanas situācijām, kurās tās varētu tikt izklāstītas, risinājumu alkas pēc jautājumiem, kuriem tie varētu būt kā atbildes un lēmumu pieņēmēju meklēšanas pēc darba, kopsajaukums.” Tiklīdz izvēles iespējas ienāk organizācijā, dažādi dalībnieki, katrs ar saviem resursiem, tiek iesaistīti. Izvēlei tiek piedāvātas dažādas problēmas un risinājumi. Līdz ar to, izvēles iespējas ir “atkritumu tvertne“, kurā dalībnieki saliek dažādas problēmas un risinājumus. Atkritumu sajaukums vienā tvertnē ir atkarīgs no pieejamo tvertņu sajaukuma, no apzīmējuma, kas ir piesaistīts alternatīvajām tvertnēm, no tā, kādi atkritumi pašlaik tiek ražoti un no ātruma kādā atkritumi tiek savākti un novirzīti no skatuves.[20]

Šajā modelī lēmumu pieņēmēji īpaši necenšas meklēt problēmu risinājumus, drīzāk risinājumi meklē problēmas. Netiek iets cauri noteiktajai rutīnai: problēmas definēšana, iespējamo risinājumu apspriešana, alternatīvu izvērtēšana atbilstoši to spējai atrisināt problēmu pie zemākām izmaksām. Problēma tiek risināta tikai tad, ja noteikta problēmu, risinājumu un dalībnieku kombinācija izvēles situācijā to padara iespējamu. Ne vienmēr problēmai tiek piemeklēts atbilstošs risinājums.[21]

Attiecībā uz “atkritumu tvertnes“ pieeju ir jāpiezīmē, ka praksē visai bieži nākas saskarties ar šādu problēmu risināšanas pieeju. No vienas puses ir taisnība – nav nepieciešams meklēt problēmas, jo tās pašas sevi pieteiks. Resursi ir ierobežoti un pastāv daudz dažādu sevi pieteikušu problēmu. Dienaskārtība tā jau piesātināta ar dažādu problēmu risināšanu un, tā kā mūsu valsts joprojām ir savā ziņā pārejas periodā (postsociālisma valsts), nereti tie ir fundamentāli un reformatoriski jautājumi. Turpretim no otras puses, gaidīt, kad problēma sevi pati pieteiks, ir aplami, jo situācija var kļūt nekontrolējama vai arī tās risināšanā būs nepieciešami daudz lielāki līdzekļi salīdzinot ar tiem, kas būtu nepieciešami tās atrisināšanai sākotnējā stadijā.

Tagad viela pārdomām - ar kādu (-iem) politisko lēmumu pieņemšanas procesa modeli/ modeļiem Jums nācies saskarties? Kādā (-ās) institūcijās? Droši varat izmantot iespēju un komentāros atspoguļot savu pieredzi, argumentus. Arī lasītājiem varētu būt interesanti! 

---

[1] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[2] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[3] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[4] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[5] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[6] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[7] Hogwood and Gunn, Models of policy – making, Hogwood and Gunn, Policy analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – 45-46.p.

[8] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[9] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.77.-78.

[10] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.78.

[11] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[12] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.79

[13] Hogwood and Gunn, Models of policy – making, Hogwood and Gunn, Policy analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – pp.46-47.

[14] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.82

[15] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.83

[16] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[17] Hogwood and Gunn, Models of policy – making, Hogwood and Gunn, Policy analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – p.47.

[18] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]

[19] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.84

[20] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.85

[21] Kingdon, J.W., Processes: Origins, Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies. 2^nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.86

[22] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]