Attīstības politika

(2005.gada novembris.)

Konkrētiem mērķiem ne vienmēr atbilst konkrēti instrumenti- nav universālas „receptes”. Attīstība ārpus IKP izmaiņām- jāskata daudz plašāk, „dzīves līmeņa paaugstinājums”, sociālais kapitāls, nevienlīdzība u.t.t.

Sociālās attīstības programmas (sieviešu līdzdalība, izglītība, veselība u.t.t.) un tiešās ietekmes politikas (IKP paaugstināšana, eksporta veicināšana). Bet vai pastāv politikas, kas kavē attīstību vai drīzāk var runāt par neveiksmīgi īstenotām politikām? No politikas analīzes zināms, ka politikas process iedalāms posmos

Dažādu politiku rezultāti un to analīze dažādās valstīs sniedz plašu skatījumu uz iespējamajām kļūmēm un draudiem politikas veiksmīgai realizēšanai. Dažādās fāzēs iespējamas sekojošas kļūmes, nepilnības:

• Kļūdas politikas definēšanas fāzē: Nepietiekama priekšizpēte neļauj novērtēt potenciālos draudus un riskus, nepietiekama cēloņu - seku analīze, cīņa ar „nepareizajiem” cēloņiem nenovedīs pie problēmas atrisinājuma, neatbilstošs definējums, nevajadzīgas politikas īstenošana, ne-visatbilstošākā politika, nepietiekama jautājuma publiska apspriešana, vienotas stratēģijas trūkums. t.sk, cīņa ar sekām.
• Kļūdas lēmuma izdarīšanas fāzē: sociālās kohēzijas trūkums un institūciju vājums, policy transfer kļūmes, ne-informēta pārnešana, nepilnīga pārnešana, nepiemērota pārnešana, izvairīšanās no nepopulāriem lēmumiem-politikas ietekme, dažādu politiku nesaskaņošana.
• Kļūdas implementācijas fāzē: vājas institūcijas un kontrole, nepietiekams cilvēk un sociālais kapitāls; necaurspīdīgums, korupcija, nespēja pielāgoties jaunām, negaidītām prasībām (finansiālām, cilvēkresursu.),  nepietiekama politiskā griba novest rīcībpolitiku līdz iznākumam, notikumu attīstītības atstāšana pašplūsmā, steikholderu neiesaistīšana, ilgtspējas nenodrošināšana.
• Papildus “draudi”: politiskā nestabilitāte, finanšu krīzes, valsts ārpolitika, tās attiecības ar citām valstīm, neparedzami ārēji faktori (dabas katastrofas, zinātniski atklājumi...).

Izmaiņas starptautiskās ekonomikas vidē

Pēdējo 50 gadu laikā globalizācija ieviesusi daudz pārmaiņu. Tirgus ir daudz atvērtāks, intensīvāka starptautiskā finanšu kapitāla plūsma. Vairumā attīstīto valstu darbojas brīvā tirgus principi.

1980.gadi nelabvēlīgi valstu ekonomikām. Daudzviet pasaulē (galvenokārt Āfrikā un Latīņamerikā) novērojama krīze, kuras rezultātā daudzas no attīstības valstīm griežas pēc palīdzības SVF un PB un sāk ieviest brīvā tirgus principus. Bretonvudas institūciju loma pasaulē palielinās, sekmējot neoliberālu reformu izplatību.

Vašingtonas Konsenss – politikas ieteikumu komplekts ekonomiskās izaugsmes veicināšanai

Mērķis - uzlabot Latīņamerikas valstu slikto ekonomisko stāvokli 1980.gados. Tomēr īstenošanas procesā daži no punktiem tiek izlaisti vai īstenoti nepilnīgi, kā rezultātā SVT un PB nereti tiek kritizētas par Latīņamerikas valstu attīstības kavēšanu nevis veicināšanu.

Vašingtonas Konsensa rekomendācijas – politikas instrumenti (plaši izmantotas ne tikai Latīņamerikā):

• Fiskālā disciplīna; • Publisko tēriņu novirzīšana sfērām, kas piedāvā gan augstus ekonomiskos ieguvumus, gan potenciālu uzlabot ienākumu sadali, piemēram, primārās veselības, izglītības un infrastruktūras jomā; • Nodokļu reforma; • Procentu likmju liberalizācija; • Konkurētspējīgs valūtas kurss; • Tirdzniecības liberalizācija; • Ārvalstu tiešo investīciju ieplūšanas liberalizācija; • Privatizācija; • Deregulācija; • Īpašumtiesību nodrošināšana

Tomēr veiksmīgi politikas instrumenti ne vienmēr nozīmē veiksmīgu politiku!

Argentīnas, Čīles, Brazīlījas piemērs

Katra no trim analizētajām valstīm piedāvā savu pozitīvo pieredzi un pamācības attīstības jomā: Argentīnas gadījumā tas ir veiksmīgi izveidotais sociālās drošības tīkls, ilgtermiņa perspektīva sociālās attīstības stratēģijai, pareizs makroekonomiskais līdzsvars un fizikālā saprātība Čīles gadījumā, kā arī sociālās aizsardzības pieeja Brazīlijā. Bet tajā pašā laikā neviens gadījums neapliecina vai nenorāda uz vienu veiksmīgu modeli, kurš būtu pielietojams, lai nodrošinātu valsts attīstību. Tomēr galvenie secinājumi, kurus var izdarīt, balstoties uz šo Latīņamerikas valstu gadījumu analīzi ir:

1. Lai nodrošinātu valsts attīstību ir nepieciešama valsts kopējā vīzija un stratēģija sociālā drošības tīkla izveidošanai un sociālajai aizsardzībai, lai valsts politikas iniciatīvas sasniegtu arī sabiedrības zemākos un norobežotākos slāņus;
2. Valstij ir jāveido tāda ilgtermiņa politika, kas garantētu  publisko institūciju darbības caurspīdīgumu, paredzamību un to, ka tās ir integrētas kopējos politiskajos procesos;
3. Valsts politikai ir jānodrošina tas, ka iedzīvotāji ir integrēti politikas un attīstības procesā, kā arī tas, ka visi valsts iedzīvotāji iegūst no šiem  procesiem;
4. Valdībai ir svarīgi apzināties, ka politikas, kuras mērķis ir cilvēktiesību ievērošana un atsevišķu izolētu grupu integrēšana, veicina kopējo valsts attīstību;
5. Starptautiskā sabiedrība ir cietusi neveiksmi, veidojot vidi, kas veicinātu mazattīstīto valstu izaugsmi. Tāpat traucēklis šo valstu attīstībai ir bijis tas, ka dažādas starptautiskās institūcijas nesadarbojās, lai izveidotu vienotu un savstarpēji saskaņotu politiku, kas palīdzētu mazattīstības valstīm attīstīties.

Kopumā varam secināt, ka liberālais modelis, kas balstās uz Vašingtonas Konsensa principiem, kā attīstības ietvars ir nepilnīgs ne tikai nosakot attīstības politikas mērķus, bet arī norādot politiskos instrumentus, kurus tas atbalsts kā šo mērķu sasniegšanas priekšnoteikumus.

Izmantotā literatūra:

United Nations Organization, Economic and Social Council Working Group on the Right to Development, (11-20 February 2004). Review of progress and obstacles in the promotion, implementation, operationalization and enjoyment of the right to development. Geneva,  (http://www.derechos.org/nizkor/econ/develhr.html)

Aron, Janine (2000), Growth and Institutions: A Review of the Evidence. The World Bank Research Observer, vol.15, no.1, pp 99-135

Chestnut, T, Joseph, A. The IMF and the Washington Consensus: A Misunderstood and Poorly Implemented Development Strategy.  <http://www.globalexchange.org/campaigns/wbimf/3493.html>

Sengupta, A. „Introduction: An Overview of an Exercise. Development Strategy and Management of the Market Economy

Waal A „AIDS: Africa's Greatest Leadership Challenge Roles and Approaches for an Effective Response” 2002 no http://www.justiceafrica.org/aidspaper.html,

Mule H. „Institutions and their Impact in Addressing Rural Poverty in Africa”, 2001 no www.ifad.org/poverty/mule.pdf, 

Woolcock, Easterly, Ritzen On "Good" Politicians and "Bad" Policies: Social Cohesion, Institutions, and Growth”,2000 no http://econ.worldbank.org/docs/1203.pdf,

Dolowitz, Marsh"Learning from Abroad: The Role of Policy Transfer in Contemporary Policy-Making", Governance, Vol. 13, 2000

Plurālās sabiedrības ietekme uz apkārtējo ainavu – postmodernisma prizma

Aizvien straujāk attīstoties globalizācijas procesam, notiek jaunu kultūru apzināšana un daļēja dažādu kultūru produktu integrēšanās vai pat asimilēšanās citās kultūrās. Labi zināms, ka mainoties cilvēka uztverei un vērtībām tiek mainīta apkārtējā vide, ietekmēta ainava, un otrādi – attīstoties kultūrām un apkārtējai videi, mainās cilvēka vērtības. Viens no plurālās (neviendabīgās) sabiedrības pieņemtajiem mērījuma veidiem ir sociālā stratifikācija, lai arī pastāv daudzi citi kritēriji, kuros izpaužas sabiedrības plurālā uzbūve.

Sabiedrības neviendabība

Sociālā stratifikācija apraksta sociālo nevienlīdzību sabiedrībā, tās noslāņošanos pēc ienākumiem un dzīvesveida, pēc vērtību sistēmas, politiskās un reliģiskās pārliecības utt. Lielā un komplicētā sabiedrībā nevienlīdzība ir stiprs spēks, tas sadala indivīdus pēc ienākumu daudzuma, izglītības līmeņa, varas, tādējādi veidojot slāņus. Šāda rakstura problēmas ir attīstījušās un nobriedušas ilgāku laika periodu, ko ietekmēja zināmi pagātnes (vēsturiskie) notikumi, kā arī ekonomiska rakstura aspekti.

Jēdziens “stratifikācija” nāca no ģeoloģijas, kur tas apzīmē zemes kārtu vertikālo izvietojumu. Socioloģija pielīdzināja sabiedrības uzbūvi zemes kārtu uzbūvei un izvietoja sociālās kārtas (stratas) tāpat – vertikāli. Uzbūves pamatā ir ienākumu kāpnes: trūcīgie ieņem zemāko pakāpienu, turīgās sabiedrības grupas – vidējo, bet bagātie – augstāko pakāpienu.

Materiālā labklājība tiešā veidā ietekmē apkārtējo ainavu. Materiālo resursu uzkrājumi un plašu sabiedrības masu labklājība dod iespēju celt apkārtējās vides kvalitāti, veidot ainavu sev vēlamajā griezumā. Savukārt nabadzīgas sabiedrības vidē tā tiek degradēta. Kā piemēru varam izmantot kādas pilsētas prestižu rajonu pretstatot kādam mazturīgo iedzīvotāju kvartālam. Protams, šeit paliek vieta arī interpretācijai – kas vienam ir pozitīvs vai progresīvs pasākums, citam – negatīvs vai regresīvs. Neapšaubāmi šeit lomu spēlē arī citi faktori – intelektuālā kapacitāte, ieražas, vērtības, mentalitāte, kultūra un taml. (Dabas ietekme uz ainavu autors uzskata kā pašu par sevi saprotamu, tamdēļ uzmanību akcentē uz cilvēka iedarbību.)

„Vides ietekmes idejas nezaudēja savu spēku ne viduslaikos, ne modernajā pasaulē. Tās pat tika padziļinātas viduslaikos un tāpat jaunākajos laikos, kad pasaules atklājēji atrada cilvēkus, it sevišķi Klusā okeāna tropiskajās salās, kuri, likās, dzīvoja kā priecīgi, bezbēdīgi bērni paradīzē. (..) Glekens raksta: „Kā citādi varēja domāt eiropietis, dzīvojot savās drausmīgajās, netīrajās pilsētās?” Eiropietis nevarēja iedomāties neko citu kā vien vides ietekmi uz šiem cilvēkiem.”[1]

Šobrīd viens no svarīgākajiem un zināmai sabiedrības daļai arī viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir etniskās attiecības. Analizējot sabiedrības stratifikāciju pēc etniskas piederības, ir jāņem vērā dažādi vēsturiskie aspekti. Lielā mērā tas ir saistīts ar vēsturiskajiem iekarojumiem, kolonizāciju vai migrāciju – bēgšanu no nelabvēlīgiem apstākļiem savā valstī (atgrūšanās princips – dabas katastrofas, politiskie konflikti, kari utt.) vai vēlmi uzlabot savus dzīves apstākļus (pievilkšanās princips).

Šādu etnisko sajaukumu procesā saduras arī dažādas kultūras un to priekšstati par pasaules kārtību, apkārtējo vidi. Viena etniskā grupa ietekmē otru, tādejādi rodas ne tikai etniskais sajaukums, bet arī kultūras un to radītās sekas – ietekme uz vidi, apkārtējo ainavu. Faktiski notiekošais ir saistīts ar cilvēka uztveri, izpratni un apziņu. Tā pakāpeniski pārņem citu pieredzi, radot jaunus hibrīdus.

Kā viens no daudzajiem kultūru saplūšanas produktiem var tikt interpretēts arī attiecībā uz cilvēka seksuālo orientāciju, uzvedību, kura variē un mainās gan vienā un tajā pašā kultūrā, gan saistībā ar citām. Mūsdienās eksistē vairāk nekā simts dažādu seksuālo orientāciju: homoseksualitāte, biseksualitāte, autoseksualitāte (pats apmierina savas seksuālās vajadzības), transseksualitāte (jūtas kā pretējā dzimuma pārstāvis), transvestisms (seksuālu apmierinājumu gūst, ģērbjoties pretējā dzimuma drēbēs), ekshibicionisms (atkailinot dzimumorgānus), vuārisms (vērojot seksuālas ainas), pedofilija, zoofilija, nekrofilija utt.[2] Ar katru gadu tiek apzināti aizvien jauni veidi kā cilvēks spēj apmierināt savu seksualitāti.

Nav viena noteikta, kopēja seksuālās orientācijas rašanās cēloņa. To ietekmē gan ģenētisks aspekts, gan jebkāda ietekme uz augli embrionālajā stadijā, gan dzīves laikā iegūta psiho-neiro rakstura slimība (patiesība trauma), socializācijas procesā izveidojies seksuāls instinkts, tāpat arī nozīme ir attiecīgās sabiedrības kultūrai un tai raksturīgajām normām (tostarp tradīcijām) seksuālajās attiecībās. Tātad, ietekmēt var gandrīz visi iespējamie ārējie (sabiedrība, vide, informācija utt.) un iekšējie (individuālā uztvere, iedzimtība utt.) faktori.

Pamatojoties uz tik dažādās un sarežģītās sabiedrības uzbūves, kura faktiski ar katru dienu kļūst komplicētāka, par skaidrošanas prizmu ir jāņem patreizējo uztveres veidu – postmodernismu.

Postmodernisms kā sabiedrības neviendabības auglis

„Pēc Andersona domām, pašlaik mēs atrodamies pārejas posmā no viena domāšanas veida uz citu. Viņš min trīs šo pāreju veidojošus procesus. (1) Ticības sabrukums. Mūsdienās nav vispārējas vienprātības par to, kas ir patiess. Andersons domā, ka mēs esam „savdabīgā, neregulējamā realitāšu tirgū, kur sabiedrības patēriņam tiek piedāvātas visdažādākās ticības sistēmas.” (2) Globālas kultūras rašanās. Andersons saka: „Ikviena ticības sistēma sāk apzināties visas citas ticības sistēmas.” Rezultātā ir grūti kādu no tām pieņemt, kā absolūti patiesu. (3) Jauna polarizācija. Mūsu sabiedrību plosa konflikti par sociālās patiesības dabu. Mums ir „kultūras kari” un, jo sevišķi sadursmes par kritiskajiem izglītības un morālās izglītošanas jautājumiem. [Walter Truett Anderson, Reality Isn’t What it Used to Be: Theatrical Politics, Ready – to – Wear Religion, Global Myths, Primitive Chic, and Other Wonders of the Postmodern World (San Francisco: Harper& Row, 1990.), 6. p.]”[3]

Andersons savos apgalvojumos uzskatāmi atspoguļo mūsdienu pasaules plurālistiskos uzskatus, virzību. Vairs nav viena pareizā ceļa, bet gan plurālisms. Tiek apzinātas visa veida alternatīvas un izvēlēta sev pieņemamākā vai pieejamākā.

„Postmodernajā pasaulē cilvēki aizvien vairāk definē sevi rases, etniskās piederības, dzimuma vai seksuālās orientācijas izteiksmē. Citi definē sevi, saistoties ar kādu lietu vai „interešu grupu” – vides aizsardzību, fizisko sagatavotību, dzīvnieku tiesībām, dabisku ēdienu. Bīstami, ka, tāpat kā fašismā, indivīdi savu identitāti atrod, pazūdot grupā.

Taču pat grupas identitātē nav stabilitātes. Ja tradicionālās kopienas – ģimenes, ciemi, draudzes – deva gan piederības, gan pastāvības sajūtu, tad mūsdienu sociālo ainu raksturo nepastāvība. Mode nemitīgi mainās. Modernās grupas kļūst nemodernas. Draugi viens otru pamet, un pat ģimenes ir īslaicīgas. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu sociālajā pasaulē ierautie cilvēki ir pastāvīgā panikā.”[4]

Esošās tradicionālās normas, vērtības ir sociāli konstruētas. Katras sabiedrības normas balstās uz tās kultūras specifisko raksturu. Cilvēks rada, veido un izkopj kultūru, tā attīstās un iet savu evolūcijas gaitu, to starp seksuālajās attiecībās. Sabiedrība pati tās ir radījusi, kāpēc pati arī nevarētu mainīt?

Dažās kultūrās ir atzīta un uzskatīta par normu poligāmija (daudzsievība), citās poliandrija (daudzvīrība). Deviance ir cieši saistīta ar sabiedrības kultūras īpatnībām (normām) noteiktā laika posmā. Tās, kā pierāda vēsture, reti ir pastāvīgas. Piemēram, Klasiskās Grieķijas un Senās Romas dzīve, kas bijusi pārbagāta ar dažādām seksuālajām formām, sabruka. Tagad, mūsdienu Eiropā, atkal sāk publiski atklāties dažādu seksuālo orientāciju pārstāvji.

Katrs kolektīvi vai individuāli cenšas panākt sev vai savai interešu grupai vēlamu rezultātu, ignorējot pārējo prasības (protams, līdz zināmai robežai), nepieciešamības, kuras nereti var būt pat svarīgākas. Līdz ar to sabiedrībā nepārtraukti pastāv cīņa starp interešu grupām. Postmodernisms prasa visas sabiedrības iesaistīšanos politiskajos/ sabiedriskajos procesos. Neviens nedrīkst stāvēt malā. Sabiedrībā noris nepārtraukti konflikti. Ir vērojama tendence, ka sabiedrības aktīvā daļa, kuri nav pie varas, pieder vai cenšas piederēt pie kādas apspiestās grupas. Apspiestajiem vai tādiem, kuri sevi par tādiem uztaisa, rodas iespēja protestēt, gūstot sabiedrības daļas atbalstu. Iegūstot šo leģitīmo varu viņiem rodas iespēja veidot apkārtējās vides, ainavas uzbūvi pēc saviem ieskatiem – saglabāt veco vai iznīcināt, pakļauties multikulturālajam spiedienam vai aizstāvēt savas kultūras vērtības utt.

Nobeiguma vietā

Katra cilvēka darbība atstāj zināmu ietekmi uz apkārtējo ainavu. Postmodernā sabiedrībā izpaužas tā komplicētība un, faktiski, tās neparedzamā attīstība un rīcība ilgākā laika perspektīvā. Sabiedrībā pastāvošās problēmas ir ilglaicīga rakstura problēmas un nav tik viegli atrisināmas, jo tās ir pārāk ilgi ievilkušās, kā arī pastāv dažādi ārējie faktori, kas neveicina šo problēmu atrisināšanu.

Cilvēki ir it kā sapratuši, ka esošā pasaule, tās iekārta, uzbūve, lielā mērā ir pašu radīta. Postmodernisms asociējas ar kādu būtisku „klikšķi” cilvēku apziņā. Radusies sapratne, ka ir jautājumi, uz kuriem nav iespējams sniegt atbildi, it īpaši vienīgo pareizo. Viss ir pakārtots paša cilvēka radītajām vērtībām, ideoloģijām. Pareizs – nepareizs, labs – ļauns, taisnīgs – netaisnīgs, u.t.t. Šie jēdzieni reālajā dzīvē nav absolūti un neatspoguļo patieso. Katra rīcībai, katram argumentam ir pretmets. Patiesībā viss ir drīzāk pelēks, nevis balts un melns. Pēc autora domām, tā ir viena no būtiskākajām postmodernistu atziņām, kas reizē arī atklāj postmodernisma problemātiku.

Tas pilnībā izskaidro viņu ironisko, izsmejošo un cita veida negatīvo vai izvairīgo attieksmi, uzvedību, jo ir lietas, problēmas, kuru patiesa, objektīva risināšana nav iespējama. „Katra sociāla sistēma organizē pasauli pēc savām īpašībās un vajadzībām. Katra kultūra sijā vides percepcijas tā, lai tās būtu harmonijā ar viņas specifisko stilu un darba paņēmieniem.”[5]

Izmantotie avoti

Bunkše, E.V. (1998), Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija; Norden, 205 lpp.

Kottak, Conrad Phillip (1991), Cultural Anthropology, McGraw-Hill, Inc.,USA, 396 p.

Vīts Dž. Edvards (1999), Postmodernie laiki; Luterisma mantojuma fonds, 250 lpp

Zālītis J., Zālīte N., (2001), Mīlestības Mācība Dzimumaudzināšana; - R., Medicīnas preses apgāds, 669 lpp.

Zepa, B., Zobena A. (1996), Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā, LU Socioloģijas katedra

Bērziņa, D., Pārdomas par cilvēka seksualitātes dabu, www.psihologijaspasaule.lv

---

[1] Bunkše, E.V. (1998), Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija; Norden, 144.lpp.

[2] Bērziņa, D., Pārdomas par cilvēka seksualitātes dabu., www.psihologijaspasaule.lv

[3] Vīts Dž. Edvards, Postmodernie laiki. Luterisma mantojuma fonds – 1999., 47.lpp

[4] Vīts Dž. Edvards, Postmodernie laiki. Luterisma mantojuma fonds – 1999. gads, 89.lpp [252 lpp.]

[5] Bunkše, E.V. (1998), Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija; Norden, 113.lpp.