Aizvien straujāk attīstoties globalizācijas procesam,
notiek jaunu kultūru apzināšana un daļēja dažādu kultūru produktu integrēšanās
vai pat asimilēšanās citās kultūrās.
Labi zināms, ka mainoties cilvēka uztverei un vērtībām tiek mainīta apkārtējā
vide, ietekmēta ainava, un otrādi – attīstoties kultūrām un apkārtējai videi,
mainās cilvēka vērtības. Viens no plurālās (neviendabīgās) sabiedrības
pieņemtajiem mērījuma veidiem ir sociālā stratifikācija, lai arī pastāv daudzi
citi kritēriji, kuros izpaužas sabiedrības plurālā uzbūve.
Sabiedrības neviendabība
Sociālā
stratifikācija apraksta sociālo nevienlīdzību sabiedrībā, tās noslāņošanos pēc
ienākumiem un dzīvesveida, pēc vērtību sistēmas, politiskās un reliģiskās
pārliecības utt. Lielā un komplicētā sabiedrībā nevienlīdzība ir stiprs spēks,
tas sadala indivīdus pēc ienākumu daudzuma, izglītības līmeņa, varas, tādējādi
veidojot slāņus. Šāda rakstura problēmas ir attīstījušās un nobriedušas ilgāku
laika periodu, ko ietekmēja zināmi pagātnes (vēsturiskie) notikumi, kā arī
ekonomiska rakstura aspekti.
Jēdziens
“stratifikācija” nāca no ģeoloģijas,
kur tas apzīmē zemes kārtu vertikālo izvietojumu. Socioloģija pielīdzināja
sabiedrības uzbūvi zemes kārtu uzbūvei un izvietoja sociālās kārtas (stratas)
tāpat – vertikāli. Uzbūves pamatā ir ienākumu kāpnes: trūcīgie ieņem zemāko
pakāpienu, turīgās sabiedrības grupas – vidējo, bet bagātie – augstāko
pakāpienu.
Materiālā
labklājība tiešā veidā ietekmē apkārtējo ainavu. Materiālo resursu uzkrājumi un
plašu sabiedrības masu labklājība dod iespēju celt apkārtējās vides kvalitāti,
veidot ainavu sev vēlamajā griezumā. Savukārt nabadzīgas sabiedrības vidē tā
tiek degradēta. Kā piemēru varam izmantot kādas pilsētas prestižu rajonu
pretstatot kādam mazturīgo iedzīvotāju kvartālam. Protams, šeit paliek vieta
arī interpretācijai – kas vienam ir pozitīvs vai progresīvs pasākums, citam –
negatīvs vai regresīvs. Neapšaubāmi šeit lomu spēlē arī citi faktori –
intelektuālā kapacitāte, ieražas, vērtības, mentalitāte, kultūra un taml. (Dabas ietekme uz ainavu autors uzskata kā
pašu par sevi saprotamu, tamdēļ uzmanību akcentē uz cilvēka iedarbību.)
„Vides
ietekmes idejas nezaudēja savu spēku ne viduslaikos, ne modernajā pasaulē. Tās
pat tika padziļinātas viduslaikos un tāpat jaunākajos laikos, kad pasaules
atklājēji atrada cilvēkus, it sevišķi Klusā okeāna tropiskajās salās, kuri,
likās, dzīvoja kā priecīgi, bezbēdīgi bērni paradīzē. (..) Glekens raksta: „Kā
citādi varēja domāt eiropietis, dzīvojot savās drausmīgajās, netīrajās
pilsētās?” Eiropietis nevarēja iedomāties neko citu kā vien vides ietekmi uz
šiem cilvēkiem.”[1]
Šobrīd
viens no svarīgākajiem un zināmai sabiedrības daļai arī viens no sāpīgākajiem
jautājumiem ir etniskās attiecības.
Analizējot sabiedrības stratifikāciju pēc etniskas piederības, ir jāņem vērā
dažādi vēsturiskie aspekti. Lielā mērā tas ir saistīts ar vēsturiskajiem
iekarojumiem, kolonizāciju vai migrāciju – bēgšanu no nelabvēlīgiem apstākļiem
savā valstī (atgrūšanās princips – dabas katastrofas, politiskie konflikti,
kari utt.) vai vēlmi uzlabot savus dzīves apstākļus (pievilkšanās princips).
Šādu etnisko sajaukumu procesā saduras arī dažādas
kultūras un to priekšstati par pasaules kārtību, apkārtējo vidi. Viena etniskā
grupa ietekmē otru, tādejādi rodas ne tikai etniskais sajaukums, bet arī
kultūras un to radītās sekas – ietekme uz vidi, apkārtējo ainavu. Faktiski
notiekošais ir saistīts ar cilvēka uztveri, izpratni un apziņu. Tā pakāpeniski
pārņem citu pieredzi, radot jaunus hibrīdus.
Kā viens no daudzajiem kultūru saplūšanas produktiem var tikt interpretēts
arī attiecībā uz cilvēka seksuālo orientāciju, uzvedību, kura variē un mainās
gan vienā un tajā pašā kultūrā, gan saistībā ar citām. Mūsdienās eksistē vairāk
nekā simts dažādu seksuālo orientāciju: homoseksualitāte, biseksualitāte,
autoseksualitāte (pats apmierina savas seksuālās vajadzības), transseksualitāte
(jūtas kā pretējā dzimuma pārstāvis), transvestisms (seksuālu apmierinājumu
gūst, ģērbjoties pretējā dzimuma drēbēs), ekshibicionisms (atkailinot
dzimumorgānus), vuārisms (vērojot seksuālas ainas), pedofilija, zoofilija,
nekrofilija utt.[2] Ar katru gadu tiek apzināti aizvien
jauni veidi kā cilvēks spēj apmierināt savu seksualitāti.
Nav viena noteikta,
kopēja seksuālās orientācijas rašanās cēloņa. To ietekmē gan ģenētisks aspekts,
gan jebkāda ietekme uz augli embrionālajā stadijā, gan dzīves laikā iegūta
psiho-neiro rakstura slimība (patiesība trauma), socializācijas procesā
izveidojies seksuāls instinkts, tāpat arī nozīme ir attiecīgās sabiedrības
kultūrai un tai raksturīgajām normām (tostarp tradīcijām) seksuālajās
attiecībās. Tātad, ietekmēt var gandrīz visi iespējamie ārējie (sabiedrība,
vide, informācija utt.) un iekšējie (individuālā uztvere, iedzimtība utt.)
faktori.
Pamatojoties uz tik dažādās un sarežģītās sabiedrības uzbūves, kura
faktiski ar katru dienu kļūst komplicētāka, par skaidrošanas prizmu ir jāņem
patreizējo uztveres veidu – postmodernismu.
Postmodernisms kā sabiedrības neviendabības auglis
„Pēc Andersona domām, pašlaik mēs atrodamies pārejas
posmā no viena domāšanas veida uz citu. Viņš min trīs šo pāreju veidojošus
procesus. (1) Ticības sabrukums.
Mūsdienās nav vispārējas vienprātības par to, kas ir patiess. Andersons domā,
ka mēs esam „savdabīgā, neregulējamā realitāšu tirgū, kur sabiedrības patēriņam
tiek piedāvātas visdažādākās ticības sistēmas.” (2) Globālas kultūras rašanās. Andersons saka: „Ikviena ticības sistēma
sāk apzināties visas citas ticības sistēmas.” Rezultātā ir grūti kādu no tām
pieņemt, kā absolūti patiesu. (3) Jauna
polarizācija. Mūsu sabiedrību plosa konflikti par sociālās patiesības dabu.
Mums ir „kultūras kari” un, jo sevišķi sadursmes par kritiskajiem izglītības un
morālās izglītošanas jautājumiem. [Walter
Truett Anderson, Reality Isn’t What it Used to Be: Theatrical Politics, Ready –
to – Wear Religion, Global Myths, Primitive Chic, and Other Wonders of the
Postmodern World (San Francisco: Harper& Row, 1990.), 6. p.]”[3]
Andersons savos apgalvojumos uzskatāmi atspoguļo mūsdienu pasaules
plurālistiskos uzskatus, virzību. Vairs nav viena pareizā ceļa, bet gan
plurālisms. Tiek apzinātas visa veida alternatīvas un izvēlēta sev pieņemamākā
vai pieejamākā.
„Postmodernajā pasaulē cilvēki aizvien vairāk definē sevi rases, etniskās
piederības, dzimuma vai seksuālās orientācijas izteiksmē. Citi definē sevi,
saistoties ar kādu lietu vai „interešu grupu” – vides aizsardzību, fizisko
sagatavotību, dzīvnieku tiesībām, dabisku ēdienu. Bīstami, ka, tāpat kā
fašismā, indivīdi savu identitāti atrod, pazūdot grupā.
Taču pat grupas identitātē nav stabilitātes. Ja tradicionālās kopienas –
ģimenes, ciemi, draudzes – deva gan piederības, gan pastāvības sajūtu, tad
mūsdienu sociālo ainu raksturo nepastāvība. Mode nemitīgi mainās. Modernās
grupas kļūst nemodernas. Draugi viens otru pamet, un pat ģimenes ir īslaicīgas.
Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu sociālajā pasaulē ierautie cilvēki ir pastāvīgā
panikā.”[4]
Esošās tradicionālās normas, vērtības ir sociāli konstruētas. Katras
sabiedrības normas balstās uz tās kultūras specifisko raksturu. Cilvēks rada,
veido un izkopj kultūru, tā attīstās un iet savu evolūcijas gaitu, to starp
seksuālajās attiecībās. Sabiedrība pati tās ir radījusi, kāpēc pati arī
nevarētu mainīt?
Dažās kultūrās ir
atzīta un uzskatīta par normu poligāmija (daudzsievība), citās poliandrija (daudzvīrība).
Deviance ir cieši saistīta ar sabiedrības kultūras īpatnībām (normām) noteiktā
laika posmā. Tās, kā pierāda vēsture, reti ir pastāvīgas. Piemēram, Klasiskās
Grieķijas un Senās Romas dzīve, kas bijusi pārbagāta ar dažādām seksuālajām
formām, sabruka. Tagad, mūsdienu Eiropā, atkal sāk publiski atklāties dažādu
seksuālo orientāciju pārstāvji.
Katrs kolektīvi vai individuāli cenšas panākt sev vai savai interešu
grupai vēlamu rezultātu, ignorējot pārējo prasības (protams, līdz zināmai
robežai), nepieciešamības, kuras nereti var būt pat svarīgākas. Līdz ar to sabiedrībā
nepārtraukti pastāv cīņa starp interešu grupām. Postmodernisms prasa visas
sabiedrības iesaistīšanos politiskajos/ sabiedriskajos procesos. Neviens
nedrīkst stāvēt malā. Sabiedrībā noris nepārtraukti konflikti. Ir vērojama
tendence, ka sabiedrības aktīvā daļa, kuri nav pie varas, pieder vai cenšas
piederēt pie kādas apspiestās grupas. Apspiestajiem vai tādiem, kuri sevi par
tādiem uztaisa, rodas iespēja protestēt, gūstot sabiedrības daļas atbalstu.
Iegūstot šo leģitīmo varu viņiem rodas iespēja veidot apkārtējās vides, ainavas
uzbūvi pēc saviem ieskatiem – saglabāt veco vai iznīcināt, pakļauties
multikulturālajam spiedienam vai aizstāvēt savas kultūras vērtības utt.
Nobeiguma vietā
Katra
cilvēka darbība atstāj zināmu ietekmi uz apkārtējo ainavu. Postmodernā
sabiedrībā izpaužas tā komplicētība un, faktiski, tās neparedzamā attīstība un
rīcība ilgākā laika perspektīvā. Sabiedrībā pastāvošās problēmas ir ilglaicīga
rakstura problēmas un nav tik viegli atrisināmas, jo tās ir pārāk ilgi
ievilkušās, kā arī pastāv dažādi ārējie faktori, kas neveicina šo problēmu
atrisināšanu.
Cilvēki ir it kā sapratuši, ka esošā pasaule, tās iekārta, uzbūve, lielā
mērā ir pašu radīta. Postmodernisms asociējas ar kādu būtisku „klikšķi” cilvēku
apziņā. Radusies sapratne, ka ir jautājumi, uz kuriem nav iespējams sniegt
atbildi, it īpaši vienīgo pareizo. Viss ir pakārtots paša cilvēka radītajām
vērtībām, ideoloģijām. Pareizs – nepareizs, labs – ļauns, taisnīgs – netaisnīgs,
u.t.t. Šie jēdzieni reālajā dzīvē nav absolūti un neatspoguļo patieso. Katra
rīcībai, katram argumentam ir pretmets. Patiesībā viss ir drīzāk pelēks, nevis
balts un melns. Pēc autora domām, tā ir viena no būtiskākajām postmodernistu
atziņām, kas reizē arī atklāj postmodernisma problemātiku.
Tas pilnībā izskaidro viņu ironisko, izsmejošo un cita veida negatīvo vai
izvairīgo attieksmi, uzvedību, jo ir lietas, problēmas, kuru patiesa, objektīva
risināšana nav iespējama. „Katra sociāla sistēma organizē pasauli pēc savām
īpašībās un vajadzībām. Katra kultūra sijā vides percepcijas tā, lai tās būtu
harmonijā ar viņas specifisko stilu un darba paņēmieniem.”[5]
Izmantotie avoti
Bunkše, E.V.
(1998), Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā
cilvēcīga erudīcija; Norden, 205 lpp.
Kottak, Conrad
Phillip (1991), Cultural Anthropology,
McGraw-Hill, Inc.,USA, 396 p.
Vīts Dž. Edvards
(1999), Postmodernie laiki; Luterisma
mantojuma fonds, 250 lpp
Zālītis J., Zālīte N., (2001), Mīlestības Mācība Dzimumaudzināšana; -
R., Medicīnas preses apgāds, 669 lpp.
Zepa, B., Zobena
A. (1996), Cilvēks un dzīve socioloģijas
skatījumā, LU Socioloģijas katedra
Bērziņa, D., Pārdomas
par cilvēka seksualitātes dabu, www.psihologijaspasaule.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru