R.Dvorkina politikas teorijas taisnīguma un tā izpratnes kontekstā

(2005.gada oktobris)

Ronalds Dvorkins ir mūsdienu amerikāņu domātājs, kura specializējas joma ir tiesību filozofija un morālā filozofija. R.Dvorkins pārstāv to anglosakšu tiesību koncepcijas atzaru, kas, atzīstot par nepieciešamām piemērojot likumu formālās prasības, pieprasa tā satura novērtējumu un sasaisti tiesību pārvaldes realizācijas iespēju principus ar liberāli – demokrātisko politisko sistēmu, kurā tiek cienītas un garantētas indivīda tiesības un brīvības.

R.Dvorkins secina, ka tiesības sāk saprast un darboties kā „cilvēka subjektīvās tiesības” [Dvorkin R. Taking Rights Seriously. Harvard, 1977.]. Privātais subjekts ir aktieris visām iespējamām attiecībām ar citiem cilvēkiem, un, atbilstoši, tiesību radītājs sev un sev līdzīgajiem. Publiskās tiesības neiejaucas privātajās; privātās tiesības piepilda/ papildina ar praktiskām vērtībām visu normatīvo masīvu, bet pati tiesību sistēma kļūst noturīgāka. Valsts noteiktās tiesības un pienākumi vienmēr var tikt atceltas vai izmainītas, jo izriet no „iepriekšējiem politiskajiem lēmumiem” [Dvorkin R. Talking Rights Seriously. P. 93.]

R.Dvorkins eseju „Uz ko mums ir tiesības?” sadala divās daļās. Pirmā daļā „Bez tiesībām uz brīvību”, otra – „Tiesības uz brīvībām”.

„Bez tiesībām uz brīvību”

Svarīgākie sociālie jautājumi, un it īpaši rasu problēmas, mūsdienās pieņemti kā konflikti starp brīvību un vienlīdzību. Piemērs. Iespējams, mazturīgajiem, melnādainajiem, personām bez izglītības un bez profesijas ir abstraktas tiesības uz vienlīdzību, bet tajā pašā laikā baltajiem, labi izglītotajiem ir tiesības uz brīvību, un jebkuram sociālās reformācijas mēģinājumam jāņem vērā un jāciena pirmās grupas tiesības.

R.Dvorkins uzskata, ka cilvēku visaptverošās tiesības uz brīvību ir absurds pieņēmums. Viņš par pamatu izmanto tradicionālo brīvības izpratni, kā valsts uzlikto ierobežojumu neesamība attiecībā uz iespējamo cilvēka rīcību. Piemēram izmanto skaidrojumu, ka viena cilvēka rīcība var traucēt, apdraudēt vai kā savādāk negatīvi ietekmēt citus cilvēkus. Līdz ar to uzliktos ierobežojumus var uzskatīt par attaisnotiem, jo tas ir kompromiss, kas nepieciešams citu brīvību vai drošības aizsardzībai.

Ja kādam ir tiesības uz kaut ko, tad valstij nav tiesības atteikt viņam šajās tiesībās, lai arī atteikums atbilstu sabiedrības interesēm. Tiesības, kuras ierobežo vai atceļ jebkāds aizliedzošs akts – ir aizliedzošs tikai vārda „tiesības” plašākajā nozīmē. Ja vārdus „tiesības uz brīvību” saprot konkrētā, striktā izpratnē vārdā „brīvība”, tā nonāk pretrunās ar tiesībām uz vienlīdzību. No tā izriet, ka visaptverošas tiesības uz brīvību, kā „lielās” tiesības, vispār nepastāv.

Ja brīvības ierobežojumi ir pietiekoši nopietni vai bargi, tad valstij patiešām nav tiesības uzspiest šos ierobežojumus tikai tādēļ, ka tie atbilst sabiedrības interesēm. Piemēram, vārda brīvības ierobežošana. Tas nozīmē, ka visaptverošas tiesības uz brīvību tomēr ir, tikai ar nosacījumiem, ka tiesības attiecas uz svarīgām un būtiskām brīvībām.

Ja pieņem nodalīšanai tādu kritēriju kā „pamata” un „pārējās” brīvības, tad visaptverošā izpratne par brīvību vispār zaudē jebkādu nozīmi. Ja mūsu tiesības uz pamata brīvībām noteiktas nevis ar to, ka tajos gadījumos prece ar nosaukumu „brīvība” atrodas kaut kādā veidā īpaši apdraudēta, bet ar to, ka pamata brīvības apdraudējums vienlaicīgi mums nodara vēl kaut kādu kaitējumu vai kaut kādā veidā mūs pazemo, tad runa vairs neiet par tiesībām uz brīvību, bet gan tiesībām uz vērtībām, interesēm, statusu, kurus apdraud šis konkrētais ierobežojums.

„Tiesības uz brīvībām”

Aizstāvot tiesības uz atsevišķām brīvībām, argumentācija jāmeklē citās sfērās. Par atslēgas vārdu kalpos nevis brīvība, bet gan vienlīdzība. R.Dvorkins izejas pozīcijā pieņem, ka visi atzīst sekojošus politiskās morāles postulātus: Valstij ir jābūt gādīgai, tas ir, kā pret tādiem, kurus tā vada un jūtas apdraudēti un pakļauti ciešanām, neapmierinātībai, kā arī valstij jāizturas ar cieņu, tas ir, kā pret cilvēkiem, kuri paši spējīgi izstrādāt prātīgu priekšstatu par to, kā viņiem dzīvot un rīkoties. Pietam, valstij nepieciešams izturēties ne tikai gādīgi un ar cieņu, bet ar vienādu gādību un cieņu. Tā nedrīkst nevienmērīgi sadalīt labumus un iespējas uz tā pamata, ka dažiem pilsoņiem ir tiesības uz lielāku gādību, jo ir cienīgāki. Šie postulāti satur liberālistisko vienlīdzības koncepciju, un šeit runa iet par vienlīdzību, nevis par brīvību vai visatļautību.

R.Dvorkins domā, ka indivīda tiesības uz konkrētām brīvībām ir atzīstamas tikai tad, kad var pierādīt, ka šīs tiesības prasa viņa fundamentālās tiesības uz vienlīdzību. Ja tā, tad tiesības uz konkrētām brīvībām nenonāk pretrunās ar kaut kādām hipotētiskām tiesībām uz vienlīdzību, bet tieši pretēji – izriet no fundamentālās vienlīdzības koncepcijas. Mums ir konkrētas tiesības uz noteiktām brīvībām, kā vārda brīvība un izvēles brīvība privātajās sfērās un seksuālajās abpusējās attiecībās.

Tātad, R.Dvorkins apstrīd liberālisma galvenā principa pamatotību – tiesības uz brīvību. Viņa kritika izriet no tradicionālā brīvības pieņēmuma – ierobežojumu neesamība attiecībā uz cilvēka iespēju rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Šāda visaptveroša brīvības izpratne kā visatļautība, liek apšaubīt tiesību pretenzijas. Jo ar likuma starpniecību tieši tiesības nosaka brīvības robežas vieniem, neizbēgami ierobežojot citiem, tādejādi likums vienmēr ir brīvības pārkāpējs. Autors vēlas izprast vai ir iespējams brīvību tā vispārīgā izpratnē ievietot tiesību rāmjos, tas ir, vai mums vispār ir tiesības uz brīvību. Pietam, autors tiesību prasības skaidro no šāds izejas pozīcijas: „Ja kādam ir tiesības uz kaut ko, tad valsts nedrīkst viņam atteikt šajās tiesībās, kaut arī šāds atteikums atbilst sabiedrības interesēm”. No šāda skaidrojuma izriet, ka tiesības uz brīvību nonāk pretrunā ar tiesībām uz vienlīdzību (otrs liberālisma fundamentālais princips). Līdz ar to, autors neredz iespēju pamatot tiesības uz kaut ko, vispārīgi saucot tās par brīvību. Nepamatota ir pati vispārīgās brīvības ideja un nepastāv vispārīgu tiesību uz to. Lai atrisinātu šo problēmu spriežot par brīvību, Dvorkins prasa izdalīt konkrēti, pamatojot tiesības uz katru konkrēto brīvību.

 Vienlīdzība jeb „Equality of What”

Viens no Dvorkinu interesējošiem tematiem ir vienlīdzības jautājums un vienlīdzīga resursu sadale. Dvorkins pieņem teoriju, ka, lai resursu sadales sistēma būtu taisnīga, tai ir jābūt „ambīciju jūtīgai un talantu nejūtīgai” (endowment insensitive and ambition sensitive). Tas nozīmē, ka ir nepieciešams izšķirt nevienlīdzību, kas ir radusies apstākļu dēļ un kas ir radusies izvēles dēļ. Un, lai resursu sadale būtu taisnīga, ir nepieciešams kompensēt tās nevienlīdzības, kas ir radušās apstākļu dēļ, kas ir ārpus cilvēka izvēles, piemēram, veselība, talants, sociālie apstākļi u.t.t. Savukārt cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savām izvēlēm, piemēram, ja kāda gaumes un priekšrocības ir dārgas, tad to kompensēšana nebūtu taisnīga.

Lai ilustrētu savu argumentu, Dvorkins ierosina iztēloties potenciālu izsoli, kur tiek pārdoti visi pasaules resursi un katram iedzīvotājam ir vienāds līdzekļu skaits ar ko piedalīties akcijā. Ideālā situācijā, ja izsole ir veiksmīga un izturējusi, ko Dvorkins sauc par „skaudības testu”, katram cilvēkam ir bijusi iespēja iegādāties resursus atbilstoši savām ambīcijām, interesēm, ticībām u.t.t. Lai gan šāda izsole pieļauj nevienlīdzības iznākumā, jo dažādi resursi ir lētāki nekā citi (u.t.t.), tomēr šāda izsole ir taisnīga. Tā ir taisnīga attiecībā pret respektu un attieksmi, kāda ir izrādīta pret katra cilvēka interesēm, jo katram cilvēkam ir bijusi iespēja veidot tādu dzīvi, kādu viņš izvēlas, solot par tādiem resursiem, kas vislabāk atbilst viņa uzskatiem par to, kas ir vērtīga un laba dzīve.

Tā kā reālā dzīvē šāda taisnīga izsole nebūtu iespējama jau sākotnēju atšķirību dēļ (talanta ziņā, veselības ziņā), tad Dvorkins uzdod jautājumu par šo trūkumu kompensēšanu. Viņš piedāvā apdrošināšanas un nodokļu modeli, kur bagātākie tiek aplikti ar nodokļiem, ar kuriem tiek atbalstīti nabadzīgākie. Lai gan šāds modelis nav pilnīgs, jo pirmkārt, tiek sodīti tie, kuri ir apzināti izvēlējušies produktīvāku dzīvesveidu un netiek ņemtas vērā dažas iespējamās situacionālās nevienlīdzības, piemēram, pilnīgas informācijas trūkums, kas ietekmē cilvēku izvēles, un tādējādi, lai gan Dvorkins atzīst, ka šāds modelis nav pilnīgs, jo pilnīgu modeli nav iespējams sasniegt, tas ir otrs labākais.

Likums

R.Dvorkins savos darbos ir pievērsies arī tādam jautājumam kā Likums. Viņu interesē šis jēdziens, kādi koncepti veido likumu, kādi koncepti būtu jāņem vērā runājot par likumu un to piemērojot, lai šīs piemērošana būtu taisnīga.

Dvorkins uzsver, ka runājot par likuma dabu, ir svarīgi runāt arī par ētiskiem un morāliem jautājumiem, no kā jurisprudencē notiek izvairīšanās. Vairākas profesionālās jurisprudences nozares ir ignorējušas to, ka jurisprudences jautājumi, to būtība ir morāli jautājumi, nevis tiesiski [legal - tiesiskā] fakti vai stratēģija. Atbildot uz jautājumu, vai likums sasniedz kādus noteiktus praktiskus mērķus, piemēram, vai tas ir ekonomiski izdevīgs, tas tajā pašā laikā neatbild uz jautājumu, vai tas ir arī taisnīgs. Ir nepieciešams izprast uz kādiem principiem ir balstīts kāds noteikts termins, lai spētu izšķirt, kādi likumi ir taisnīgi un kādi nē. Pat gadījumos, kad mēs esam pārliecināti, ka kādam ir tiesisks pienākums un viņš ir to pārkāpis, mēs neesam spējīgi dot apmierinošu atbildi, ko tieši tas nozīmē, vai kādēļ tas ļauj valstij sodīt vai piespiest viņu rīkoties kādā veidā. Citiem vārdiem, mēs varam justies pārliecināti, ka rīkojamies pareizi konkrēti rīkojoties, bet neidentificējuši noteiktus principus, kurus mēs ievērojam, mēs nevaram būtu pārliecināti, vai tie ir pietiekami attaisnojoši un vai mēs tos pielietojam konsekventi.

Šajā sakarā Dvorkins kritizē tiesisko pozitīvismu un tā pārstāvi H.L.A. Hārtu (Hart). Dvorkins savā analīzē par tiesisko pozitīvismu noraida trīs tiesiskā pozitīvisma pamata apgalvojumus.

Pirmais no tiem skaidro, kas ir likums: likums ir noteiktu noteikumu kopums, kā mērķis ir noteikt, kāda uzvedība ir publiski sodāma un regulējama. Šos noteikumus var identificēt ar specifiskiem kritērijiem. Šim testam nav nekāda sakara ar noteikumu saturu, bet ar veidu, kādā tie ir pieņemti. Šāds tests var izšķirt likumīgus (valid) lēmumus no neīstiem likumiem vai citām sociālām normām, kam kopiena seko, bet ko neievieš publiska vara. Dvorkins savukārt no savas puses noraida tiesiskā pozitīvisma stingro nošķīrumu starp tiesiskiem lēmumiem un morāliem principiem, uzskatot, ka tiesiskā pozitīvisma likuma skaidrojums ir pārāk ierobežojošs, neietverot sevī principu jēdzienu. Dvorkins uzsver, ka praksē pastāv principi, kas tiek lietoti izsverot dažādus legālus tiesiskus jautājumus. Kaut gan tie nav ietverti legālā tiesiskā pozitīvisma definīcijā par likumu, tomēr tie ir saistoši tādā veidā, ka tiesnešiem ir jāņem vērā šie principi un tie tiek uzskatīti par pietiekamiem un pamatotiem faktoriem, kas ietekmē jautājumu izšķiršanu par labu kādai pusei.

Otrs pozitīvisma pamata apgalvojums ir tāds, ka „likums” sastāv tikai no pirmajā apgalvojumā aprakstītajiem tiesiskiem lēmumiem un tie gadījumi, kad kāda lieta nav skaidri ietverta likuma definīcijā, to nevar izskatīt pielāgojot likumu. Tādā gadījumā šī lieta ir jāizšķir kādai amatpersonai, kā tiesnesim, izmantojot rīcības brīvību, kas nozīmē meklējot standartus ārpus likuma, kas viņam palīdzētu veidot jaunu tiesisku lēmumu vai papildināt veco. Pamatojoties uz līdzīgām idejām, kā iepriekšējā apgalvojumā, Dvorkins noraida arī šo ideju par rīcības brīvību un risinājumu meklējumu ārpus esošas likumu sistēmas. Pēc Dvorkina domām, ir nepieciešams pret tiesiskiem principiem izturēties līdzīgi kā pret tiesiskiem likumiem, tas ir, ka daži principi ir saistoši kā likums un tie ir jāņem vērā pieņemot lēmumus, kas ir strīdīgi.

Visbeidzot trešais pozitīvisma apgalvojums saka, ka apgalvot, ka kādam ir tiesisks pienākums nozīmē teikt, ka šis gadījums ietver likumīgu tiesisku lēmumu, kas nosaka viņam kādu rīcību vai aizliedz to. Šāda tiesiska lēmuma neesamības gadījumā nepastāv arī tiesisks pienākums. Dvorkins noraida šo apgalvojumu, pamatojot, ka atmetot doktrīnu par likumu un izturoties pret principiem kā likumu, parādās arī iespējamība, kas nosaka, ka tiesisks pienākums var tikt noteikts gan caur jau nodibinātu likumu, gan caur principiem.

Rezumējot R.Dvorkina teorijas, filozofiskos apcerējumus nākas atzīt, ka viņš savos darbos cenšas aplūkot plašu iespēju spektru, to stiprās un vājās puses. Argumentācijā plaši izmantotie empīriskie piemēri kalpo ne tik daudz pārliecināšanai, kā līdzeklis paust uztveramākā formā lasītājam savu domu. Savos darbos viņš cenšas apšaubīt vienu vai otru uzskatu, pieņēmumu, parādīt tā vājās puses.

Izmantotā literatūra

Dvorkin R. Taking Rights Seriously. London: Duckworth, 1977. P. 266—278. http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html

Kymlica, W. Contemporary political philosophy. An Introduction. (1995) Oxford. 77. – 85.lpp.;

Matravers, M. Responsibility, Luck and „Equality of What?” Debate. (2002) Political Studies. Vol50)

Смирнова Я. Б., ПРАВОВОЕ ГОСУДАРСТВО В СОВРЕМЕННОМ ПОНИМАНИИ http://www.ncstu.ru

Денискин А., http://magazines.russ.ru/continent/2002/113/my.html

http://law.edu.ru/script/cntSource.asp?cntID=100066276

http://law.edu.ru/script/cntSource.asp?cntID=100066276

Āzijas valstu ekonomiskā krīzes pārskats

Pirmskrīzes jeb uzplaukuma situācijas īss raksturojums

Intensīvas ekonomiskās attīstības pamatā DA Āzijas bija sekojošas saimnieciskās attīstības īpatnības, kas raksturo Āzijas 80-90-tos gadus:

1.    Augsts valsts nodrošinātais investīciju līmenis, kas galvenokārt saistāms ar valsts garantētajiem kredītiem;

2.    Ekonomikas orientācija uz eksportu;

3.    Augsta konkurētspēja, kas saistīta ar zemo algu līmeni;

4.    Augsts ārvalstu tiešo un portfeļu investīciju līmenis, kas saistāms ar tirgus liberalizāciju;

5.    Institucionālie apstākļi, kas saistīti ar uz tirgu orientētu ekonomiku.

Kā būtiskākais ekonomikas stimuls būtu izceļams kredītu līdzekļu ienākšana valstī, kas rada sekojošus finansu procesus:

1. Nostiprina valsts nacionālās valūtas stāvokli;
2.  Mazina valsts budžeta deficītu, jo ienākušie kredītlīdzekļi ļauj valstij risināt virkni iekšējo problēmu;
3. Samazinās valsts finansu aizgūšana ārējos un iekšējos tirgos, palielinās valsts ilgtermiņa parādzīmju pieprasījums, samazinās to ienesīgums, kas samazina refinansēšanas likmes Centrālajā bankā, kā rezultātā izraisa investīciju aktivitātes pieaugumu;
4. Viss iepriekš minētais izraisa sekojošus procesus: inflācijas samazināšanos, IKP pieaugumu, bezdarba līmeņa mazināšanos. Pēdējais izraisa ar bezdarbu saistīto transfēro maksājumu samazināšanos;
5. Pie valsts nodokļu likmju samazināšanas nosacījuma, veidojas mājsaimniecību un uzņēmumu patēriņa stimulācija, kas rada visus stabilizācijas priekšnosacījumus un visu iepriekšminēto punktu atkārtošanos.

Šie procesi izraisa neizbēgamu stabilizāciju un valsts ekonomisko pieaugumu. Tiesa, tas ir iespējams, ja valstī un sabiedrībā nepastāv militāras noslieces, sagatavota likumdošanas bāze, kas izslēdz pārvaldes korumpētību, valdībā un Centrālajā bankā pastāvošs aparāts, kas pārvalda makroekonomikas teorijas un praksē ir spējīgs tās ieviest dzīvē, un, visbeidzot, pastāv gatavība un spēja ieviest ekonomiskās reformas. DA Āzijas gadījumā minētie procesi īstenojas daļēji, jo ir saskatāmi iepriekšminētie kavējošie faktori.

Krīzes izpausmes jeb recesijas fāze, tās attīstība

Āzijas ekonomiskā krīze aizsākās 1997.gadā. To izraisīja notikumi Taizemē, aizsākot ķēdes reakciju, kas caur “lipīguma efektu”, valūtas spekulācijām un paniku izraisīja krīzes arī citās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Šo krīzi raksturoja strauja vietējo valūtu krišanās (līdz pat 40%), ārvalstu līdzekļu aizplūšana, plaši banku un citu firmu bankroti.

Āzijas krīzes cēloņi:

1.    viens no galvenajiem cēloņiem bija kredītu bums un banku sektora nepilnības, kas radīja banku sektora un attiecīgo ekonomiju vārīgumu pret krīzem.

2.    Kā nozīmīgākās problēmas banku sektorā var minēt necaurspīdīgumu, korupcijas problēmas (aizdevumu izsniegšanu vairāk balstoties uz starppersonu kontaktiem, nevis pamatotiem apsvērumiem par kredītu atmaksājamību) un nepietiekama valsts pārraudzība par iepriekšminētajām problēmām. Šīs problēmas veicināja plašu “ slikto” un apšaubāmo kredītu praksi.

3.    Esot tik plašai slikto kredītu daudzumam, tas vairoja banku vārīgumu pret ekonomiskās aktivitātes palēnināšanos un augstām kredītprocentu likmēm (kas savukārt ierobežoja valstu iespējas regulēt kredītprocentu likmes cenšoties ierobežot spekulācijas un valūtas krišanos parādoties krīzes problēmām).

4.    Īstermiņa aizdevumi, augošās ārējo parādu saistības aizņēmušajās valstīs. Lielākā daļa aizņēmumu un valsts parādu bija īstermiņa. Ja līdz noteiktam attīstības posmam tas neradīja problēmas, tad attīstoties krīzei, neesot pārliecībai par iespējām šos parādus atmaksāt, tas veicināja krīzes attīstību.

5.    Liela daļa īstermiņa aizdevumu bija neproduktīvi.

6.    Valūtas piesaiste dolāram. Ja sākotnēji tas uzturēja stabilu valūtas kursu, veicināja aizņemšanos ārvalstu valūtā un veicināja eksportu, tad no otras puses tas arī veicināja pārlieku drošības sajūtu, kuras ietekmē netika pienācīgi apdomāti iespējamie riski.

7.    90.gadu otrajā pusē ceļoties dolāra kursam, radoties starptautiskajai pārprodukcijai (Āzijas valstu saražotajām eksporta precēm mazinoties noieta tirgum), sadārdzinājās eksports, tas kritās. Augošais tirdzniecības deficīts radīja spiedienu uz valūtas kursu, kas prasīja aizvien pieaugošu valdības iejaukšanos un valūtas kursa uzturēšanu. Ierobežoto ārzemju valūtas rezervju dēļ, valdības, kā zināms, šo spiedienu neizturēja.

8.    Visi iepriekšminētie faktori radīja nedrošību  un spekulācijas par kredītu saistību atdevi, valūtas vērtību krišanos, valstu ekonomiskās attīstības palēnināšanos un valstu spējām radušās problēmas atrisināt. Rodoties kādam grūdienam, šīs nedrošības un spekulācijas veicināja strauju krīzes attīstību daudzās Āzijas valstīs.

    Kad Āzijas valstīm pienāca laiks atmaksāt SVF kredītus, tās līdzekļus pieprasīja no uzņēmumiem, kas uz kredītu pamata bija izveidojušas finansu piramīdu. Strauji samazinājās uzņēmumu apgrozāmie līdzekļi. Kā sekas tam sāka attīstīties krīze, kura izpaudās: 

1. Āzijas valstu nespējā SVF dzēst parādus; 
2. Kreditoru uzņēmumu aktīvu samazināšanās, kā rezultātā pasliktinās to stāvoklis;
3. Eksporta – importa attiecības pasliktināšanās;
4. Nacionālās valūtas sabrukums, un vēl lielāka kapitāla aizplūšana no valsts;
5. Budžeta deficīta pieaugums, kopējā pieprasījuma un kopējā valsts ilgtermiņa parādzīmju pieauguma kritums, refinansēšanas likmju palielināšana ar mērķi noturēt finansu tirgu;
6. Vērtspapīru tirgus kritums, investēšanas procesa pasliktināšanās;
7. Inflāciju izraisošu procesu pieaugums, kopējā pieprasījuma samazināšanās, IKP samazināšanās, kopēja pieprasījuma samazināšanās attiecībā uz enerģētiku, izejvielām, to cenu kritums, kā rezultātā seko šoka stāvoklis naftas un izejvielu ieguves valstīs. 

    Katrs nākamais punkts caur atgriezenisko saiti pasliktina iepriekšējos.

Krīzes fāze – tās radītās sekas

     Krīzes laikā Dienvidaustrumāzijas valstīs nacionālo valūtu kursi piedzīvoja strauju lejupslīdi attiecībā pret ASV dolāru. Gan paši valstu iedzīvotāji, gan lielākie ārvalstu investori masveidā pirka ASV dolārus, baidoties no reģiona turpmākajiem ekonomiskajiem satricinājumiem.
     Bija vērojamas arī pretējas tendences, piemēram, Dienvidkorejā un Taizemē vietējie iedzīvotāji atsaucās uz nacionālo valstu valdību aicinājumiem palīdzēt – cilvēki pie bankām veidoja rindas, nododot savas stabilo valūtu rezerves un dārgmetālus. Tas tika darīts tikai ar vienu mērķi – nezaudējot uzticību savai naudai, dot pilsoņa ieguldījumu tās stiprināšanā.
    Bezdarbs Āzijas krīzes skartā reģiona pilsētās pieauga līdz 15 – 20%[1].


    Akcionāru un investoru bēgšana no Āzijas 1997.gada otrajā un 1998.gada pirmajā pusē no Dienvidkorejas, Taizemes, Indonēzijas, Malaizijas un Filipīnām veicināja 115 miljardu ASV dolāru (69 miljardu latu) aizplūšanu. Plašiem šo valstu iedzīvotāju slāņiem tā bija katastrofa. Tautsaimniecības aktivitātes Dienvidaustrumāzijas reģionā 1998.gadā samazinājās par aptuveni 15%.

Dienvidkorejas gadījuma analīze

Kā Korejas krīzes cēloņi tiek minēti dažādi apsvērumi – ievainojamība pret ārējām ekonomiskām svārstībām, vietējo institūciju un politiķu kļūdas.

Korejas valdības attīstības stratēģija bija uz eksportu vērsta, kas liecina arī par zināmu Korejas ekonomikas atvērtību. Šāda ekonomikas atvērtība padara to jūtīgu pret globālās ekonomikas svārstībām.

Galvenās politikas kļūdas:

Korejas valdība veicināja strauju algu pieaugumu, lielāku nekā strādnieku produktivitāte. Motivācija bija politiska – iegūt sabiedrības atbalstu vadošajām partijām.

Valdība pieņēma augstas procentlikmes un stingru monetāro politiku. Procentlikmes bija divkārt augstākas nekā citur pasaulē. Procentlikmju atšķirības starp vietējiem un ārvalstu aizņēmumiem veicināja ārējos aizņēmumus, apdraudot makroekonomisko stabilitāti un dubultojot ārējo parādu nastu.

Fundamentāla politiska kļūda bija sasteigta un nepārdomāta tirgus liberalizācija, kas veicināja privātā sektora aizņēmumus no ārvalstīm, veicinot privātā sektora paļaušanos uz ārējiem aizdevumiem, tādējādi kļūstot jūtīgiem pret ekonomiskām svārstībām pašmājās un ārvalstīs.

Politikas atbildes uz krīzi:

1997.gadā Korejas valdība uzsāka sarunas ar Starptautisko Valūtas Fondu (SVF) par ārkārtas aizdevumiem. SVF izveidoja Korejai atsevišķu ieteikumu programmu, kas paredzēja slēgt un pārstrukturizēt daudzas investīciju un komercbankas; izveidot neatkarīgu institūciju banku pārraudzībai; palielināt konkurētspeju banku sistēmā, atļaujot ienākt ārvalstu bankām; “politisku aizdevumu” likvidēšanu; likvidēt dažādas tirdzniecības barjeras; celt procentlikmes, palielināt fiskālo pārpalikumu un uzkrāt ārvalstu valūtas rezerves.

Tomēr SVF ieteikumos ir saskatāmas arī pretrunas. Piemēram, nav skaidrs, kā, uzlabojot Korejas uzņēmumu pieeju ārvalstu aizdevumiem, tas palīdzēs izvairīties no ārējo parādu krīzes nākotnē? Kā tiks samazināti valdības izdevumi, ja bezdarbs valstī palielinās? Nav skaidrs arī tas, kāpēc Korejai tika ieteikts nodrošināt makroekonomisko stingrību? Varbūt tāpēc, ka SVF kļūdaini saskatīja Korejas finansiālo krīzi kā makroekonomisko krīzi. Šāda “diagnoze” nav korekta, jo Korejai starp 1993. un 1995. gadu ir bijis  budžeta pārpalikums, kā arī neliels budžeta deficīts (1% no IKP) 1996.gadā.

Secinājumi:

Korejas 1997-98. gada krīze nevar tikt skaidrota ar fiskālās un monetārās politikas pārmērību. To sastādīja dāžadi faktori – iekšzemes (nepareizs valdības rīcības sajaukums ar tirgus spēkiem, korupcija, valdības kontrole pār banku operācijām, konkrēti, aizdevumiem un aizņēmumiem) un starptautiskie (ASV dolāra svārstības, pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū tādām precēm kā datoru mikroshēmas, automašīnas, apģērbs, kas sastādīja 50% no Korejas eksporta).

Galvenie secinājumi

Āzijas krīzes pamatā bija Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un starptautisko finansu institūtu (SFI) finansēšana pēc tradicionālās shēmas: fondu piešķirtais kredīts nonāk valsts rīcībā, un tālāk birokrātiskais aparāts pēc saviem ieskatiem sadala starp svarīgākajām nozarēm un uzņēmumiem. Kredītu galvotāja ir valsts, tādēļ arī uz valsts gulstas kredītu izlietošanas kontrole. Tradicionāli izveidojusies shēma jau no paša sākuma paredz neefektīvu finansu pārdali, izlietojumu un kontroli. Šādas pieejas rezultātā investori nespēj noteikt, kādās nozarēs un kādos uzņēmumos tika ieguldīti līdzekļi, un vai tie vispār sasniedza savu mērķi. SVF neīstenoja sistemātisku pārraudzību pār pārvaldes kvalitāti un finansu sektoru regulējumu, jo tas neietilpa SVF nolikumā par pārraudzību.

Aizņēmumi citas valsts valūtā ir saistāms ar zināmu risku (īpaši valūtas kursa svārstību gadījumos)

Valdības loma:

1.     Valdībai ir pienākums sniegt sabiedrībai precīzu un savlaicīgu ekonomisko informāciju un īstenot savas valsts banku pārraudzību. Davosas forumā ekonomisti atzina, ka Āzijas krīzi izraisīja tieši atsevišķo valstu valdību kļūdas ekonomikas pārvaldē;

2.  Nepietiekama cilvēkresursu attīstība: Dievidaustrumāzijas valstis bija attīstījušās ārkārtīgi straujos tempos, taču tieši izaugsme izrādījās liktenīga. Ekonomika “pārkarsa”, proti, attīstības tempiem, milzīgām naudas masām, kuras iepludināja valstī, līdzi netika kvalitatīvie rādītāji – intelektuālais potenciāls, tehnoloģijas – un līdz ar to naudai nebija vajadzīgās atdeves. Par daudz līdzekļu tika ieguldīti saimniekošanai nevajadzīgās lietās, arī nekustamajos īpašumos;

3.   Iepazīstoties ar dažādu DA Āzijas valstu pieredzi, nākas atzīt, ka tieši valsts finansu tirgus atvērtības līmenis starptautiskajiem investoriem ir saistāms ar potenciālo krīzes riska līmeni.

Atziņa – valsts būtiskākais aktieris.

Izmantotā literatūra

What I Learned at the World Economic Crisis. Joseph Stiglitz. New Republic. April 17, 2000.

Irma Adelman, Song Byung Nak. The Corean Financial Crisis of 1997-98. http://are.berkeley.edu/~adelman/crisis.pdf

Financial vulnerability, spillover effects, and contagion: lessons from the Asian crisis for Latin America.  Guilermo, Perry, E.Lederman, Dariel. World Bank. 1998.

The 1997-98 Asian Financial Crisis. D. K. Nanto. February 6, 1998.

Vulnerability to the Currency Crisis: Lessons From Asian Experience. P.G. Warr. 2002.

Latvijas Unversitātes Eiropas un Sabiedrības attīstības studiju akadēmiskais centrs. Arējās ekonomiskās vides riska faktoru ietekme uz tautsaimniecības attīstību un valsts budžetu. Rīga, 2002.

Самарина Г.П. "Этапы финансового кризиса в Азии и его причины". http://idiinvest.narod.ru/Analysis/002_Analysis/002_Analysis.htm

БОРИС КЛЮЧНИКОВ, „ДЬЯВОЛЬСКИЙ НАСОС” http://rusotechestvo.narod.ru/finansy/f61.html

---

[1] SVF publikācijas par Dienvidaustrumāzijas krīzi, SVF Interneta mājas lapa www.imf.org. 

Globalizācijas politekonomiskā ietekme un tendences uz valstu un pasaules attīstību kopumā: ASV, Eiropas un Krievijas pētnieku pozīcijas

(2004.gada decembris)

Galvenais globalizāciju izraisošais aspekts ir saistīts ar ekonomiku (jaunu preču – pakalpojumu noieta tirgu meklēšana) un ar to saistītiem politiskiem procesiem. Lai pilnīgāk izprastu globalizācijas politekonomiskos procesus, to ietekmi un tendences uz notiekošo, ir nepieciešams raudzīties no dažādiem skatupunktiem. Ir jūtamas atšķirības salīdzinot ASV, Eiropas un Krievijas globalizācijas pētnieku viedokļus, nostāju un argumentus. Tādā sakarībā es izdalu trīs pētnieku pozīcijas, skatījumus – ASV, Eiropas un Krievijas.

ASV pētnieku pozīcija

ASV puse, iespējams, balstoties uz savu pieredzi, kas saistīta ar liberālo tirgus ekonomikas un liberālo politiku, kā arī savu pozīciju pasaulē, savos pētījumos un kritikā salīdzinoši mazāk pieskaras globalizācijas negatīvajiem aspektiem, īpaši no globalizācijas procesa zaudētāju valstu pozīcijas. „2001.g. briestot krīzei ASV ekonomikā, globalizācijas apspriešanas raksturs būtiski mainās. Iepriekšējais viņu traktējums balstījās izrietot no bez krīzes pasaules saimniecības attīstības.”[1]

Redzot, ka pasaulē sāk nostiprināties jauni reģioni, kuru ietekme var sākt konkurēt ar ASV sfērām, rodas debašu vilnis, kurās tiek apspriesti risinājumi, lai glābtu savu dominējošo pozīciju. Spilgts piemērs: „ASV presē kāds augsta ranga ierēdnis bija izteicies sekojoši: „Ja Amerika grib, lai globālisms funkcionētu, tai nav jākautrējas pasaules arēnā uzvesties kā visvarenākai lielvarai, kāda patiesībā tā arī ir. Neredzamā tirgus roka nekad nedarbojas bez neredzamās dūres (New York Times Magazine, 28.03.1999).””[2] Ar funkcionēšanu acīm redzot ir jāsaprot ASV interešu aizstāvēšana.

Runājot par ASV pozīcijām, nevar nesaskatīt ASV uztraukumu, ka virzības procesā uz globālismu (kuras pēc manām domām ASV pati ir cītīgi veicinājusi) tā var zaudēt savas pozīcijas, saistot ar citu valstu neapdomīgiem vai savtīgiem lēmumiem, respektīvi, nerēķināšanos ar ASV interesēm. „Iespējams, vissvarīgākās ir Savienoto Valstu, Rietumeiropas un Japānas attiecības pēc strukturālajām izmaiņām. Ja šīs vadošās valstis, domājot par savu attīstību, izgāzīs lēmumu pieņemšanu, stāvoklis var pasliktināties, radot spēcīgus ekonomiskos un politiskos konfliktus.”[3]

Nedaudz pārsteidzoša ir ideja, ka plurālisms pasaules ekonomikas pārvaldīšanā ir nevēlams.[4] Var jau būt, ka centralizēti pārvaldīt būtu labāk, bet kurš tad pārvaldīs, ja ne visa pasaules sabiedrība? Nenoliedzams, ASV ir vēlme arī turpmāk saglabāt savas pozīcijas pasaules politikas un ekonomikas veidošanā.

Ortodoksālie neoliberālisti apgalvo, ka neoliberālā globalizācija ir neizbēgama. Tas esot labākais ceļš.[5] Man rodas jautājums – kam labākais ceļš, veids? Jebkurā procesā ir kāds ieguvējs un kādam, līdz ar to, jābūt zaudētājam. Vai tas ir veids kā Rietumi var turpināt izmantot Trešās pasaules valstis, pastiprinot tā saucamās Ziemeļu – Dienvidu atšķirības?

Kā pierādījums manis izvirzītā jautājuma pamatotībai: „Ir vispāratzīts, ka globalizācija bija svarīgs faktors 90-to gadu amerikāņu ekonomikas bezprecedenta panākumiem. Tajā pat laikā neoliberālās globalizācijas ietekme uz perifērajām valstīm izrādījās pretrunīga. No vienas puses tā forsēja anklāvu modernizāciju un atsevišķu sabiedrība slāņu rietumnieciskošanā. No otras puses – stratificējot sabiedrību.”[6]

Eiropas pētnieku pozīcija

Eiropas pētnieki savos viedokļos, izteikumos un apskates punktos ir ļoti plurālistiski. No vienas puses viņi cenšas pētīt un atbildēt uz tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem atbildes meklē ASV. No otras puses, cenšas atrast notiekošajam procesa citus ceļus. „Par neoliberālo filozofiju vienmēr ir teikt, ka tā ir „labo laikapstākļu filozofija”, kura darbojas tikai tad, kad nav asu konfliktu un krīžu.”[7] Nenoliedz globalizācijas pozitīvos momentus, bet apzinās tās nepilnības, kurus mazāk akcentē ASV pētnieki.

Britu sociologs Entonijs Gidens (Guldens A.) raksta, ka efektīva globālās pārvaldes sistēma varētu tikt izveidota izmantojot to pašu shēmu kāda ir Eiropas Savienībai (ES). Tāda globāla mēroga institūtu sistēma pēc savas lomas un funkcijā, protams, atšķirtos no patreiz pastāvošajām ES institūcijām. Tajā pat laikā nav pārāk grūti iedomāties kā tās šajā virzienā varētu tikt reformētas. Šī sistēma pēc E.Gidensa domām nodrošinātu ne tikai pārvaldīšanu globālā līmenī, bet arī kosmopolītiskās demokrātijas ekspansiju, kā priekšnoteikumu efektīvai pasaules ekonomikas regulēšanai, ietekmējot globālās ekonomikas nevienlīdzīgo ietekmi.[8]

Nedaudz atšķirīgu konstrukciju piedāvā vācu zinātnieks U.Beck. Tāpat kā Gidens , viņš uzskata, ka tieši ES var izveidoties veidojumā, kas spētu efektīvi pretdarboties neoliberālajai globalizācijai. Atšķirībā no Gidensa uzskata, ka ES jākļūst tikai vienam no „transnacionālo valstu sistēmas” elementiem, spējīgai ielikt globalizācijas procesu konstruktīvās sliedēs. Tajā pat laikā U.Beck uzstājas pret „globālās valsts” ideju, kas pēc viņa domām, kļūtu par „pašu tirānistiskāko veidojumu”[9]

„Varbūt ekonomikas triumfs jau ir beidzies? Varbūt no jauna nāksies atzīt politikas primāro lomu?”[10] „Pasaules ekonomikas nošķiršana no politikas ir ilūzija.”[11] Ar šiem izteicieniem tiek oponēts ASV pozīcijai, jo ASV ekonomikas politikas piekopšana ir nepieņemama (valsts neiejaukšanās). Lielā mērā te var saskatīt Rietumeiropas sociāldemokrātisko raksturu, kas uzsver valsts lomu.

Krievijas pētnieku pozīcija

Krievijas pētnieki cenšas skatīt kritiski, paturot prātā, ka liberālo un neoliberālo globalizācijas politiku patiesībā īstenot aizsāka ASV, kurai pievienojās daudzās draudzīgās valstis. „Neviens nenoliedz globalizācijas objektīvo raksturu – diskusijas ir saistītas vienīgi ar jautājumu, kā šo procesu izmantot nacionālajās interesēs.”[12] Viņi nesaka, ka tas ir slikti vai labi, bet gan balstoties uz vēstures pieredzes un atrodoties tādā kā starpposmā starp Rietumu un Austrumu valstīm, raugās kritiski un analizē kā vienu (Rietumu pieredze) tā otru (Āzijā un perifērajās valstīs notiekošo) situāciju un iespējas globalizācijas procesu pavērst sev par labu.

„Krievijai nevajag aizrauties ar Āzijas autoritārisma idejām, mūsdienu apstākļos tas var izrādīties nevis par stimulatoru, bet gan ekonomiskās attīstības depresantu.(..) Globalizācijas periodā valsts (sa)brukšana ir ļoti bīstama tendence; neviens no tās pleciem nav noņēmis tās galveno funkciju – savu iedzīvotāju aizsardzību”[13]

Krievijas, līdzīgi kā Rietumeiropas pētnieki, apstrīd noniecināto valsts lomu. „Valsts nosaka vispārējo kontekstu, kura rāmjos tirgus pašorganizējas. Bez tā visa nebūtu iespējama pāreja uz attīstītāku un civilizētāku tirgus attiecību veidu. Tādejādi valsts un tirgus pretstatījums pie šādiem nosacījumiem ir teorētiski kļūdains, vai arī ar nolūku tiek izmantots, lai izgāztu konkurējošo valstu saimniecību.”[14]

„Daudzi Rietumu zinātnieki jau ir atteikušies no valsts pretstatīšanas tirgum. Patiesā problēma neslēpjas pretstatīšanā, bet gan darboties spējīgāku un noderīgāku valsts – tirgus formu radīšanā šī problēma vēl ir tālu līdz tās teorētiskai un praktiskai atrisināšanai.”[15]

Krievijas pētnieki globalizāciju nereti uztver kā kapitālisma jaunu formu, skaidrojot to, ka „bezprecedenta apjomos un mērogos notiek kapitāla koncentrācija un centralizācija, nopakaļ sev radot ļoti sarežģītas organizatoriskās struktūras, kas nepieciešamas gan kapitāla dzīvotspējai mūsdienu apstākļos, gan valsts un sabiedrības kontrolei pār to.”[16] Šo apgalvojumu gribas saistīt ar sociālismu, kura augstākā stadija ir komunisms, savukārt kā kapitālisma augstāko stadiju var interpretēt globālismu, skatoties no politiski ideoloģiskā un ekonomiskā skata punkta (starptautiskas kompānijas, starptautiskas organizācijas utt.).

Labs piemērs iepriekšējam apgalvojumam: „Pēc savas būtības starptautiskās finansu institūcijas (īpaši Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka) īsteno ASV dolāra mākslīgi augsto kursu. Šīs institūcijas kredītus izsniedz ASV dolāros un to atmaksai jānotiek tajā pat valūtā, kas kopumā ļoti būtiski spēj uzturēt pieprasījumu pēc ASV valūtas, tādejādi nodrošinot tās nepamatoti augsto vērtību. (Salīdzinoši vispārvērtētākā cena šai valūtai bija 1985.g., kad tās cena bija par 17,8% augstāka par patieso vērtību.)”[17] Tas ir uzskatāms par labu piemēru, kas apliecina ASV ietekmes sfēru un slēpto reālpolitikas īstenošanu. Tai, būtiski ieguldot savas pūles, ir izdevies izveidot situāciju, kas tiešā vai netiešā veidā rada ASV ekonomikai un tās interešu īstenošanai stabilu bāzi. Paturpinot šo domu, nākas atzīt tieši ASV ieinteresētību pasaules mērogā ieviest (neoliberālo) tirgus ekonomiku, tādejādi ieviešot visā pasaulē vienotus spēles noteikumus, radot stabilu vidi savai ekonomikai starptautiskā (precīzāk vispasaules) līmenī.

Pārdomas par globalizācijas procesu, tās tendencēm un pētnieku viedokļiem

Raugoties uz globalizācijas procesu no politekonomiskā aspekta, nevar nesaskatīt, ka tā ir jauna valstīs saražoto produkciju (preču un pakalpojumu) noieta tirgu meklēšanas forma, kurā iesaistās gan uzņēmēji, gan valsts. „Agrīnais vilnis bija kapitālisma ģeogrāfiskā ekspansija – klasiskais koloniālisms; 1950 – 1970. gados neokoniālisms.”[18] Gribas piekrist, ka „galvenie globālās ekonomikas aģenti bija lielā septītnieka valstis un to kontrolētās starptautiskās institūcijas – Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības organizāciju.”[19] Jāpiezīmē, ka lielā septītnieka (tagad astotnieka) valstu vidū ASV ieņem dominējošo lomu, tādejādi starptautisko institūciju kontrolē tai ir lielāka ietekme.

Kā galveno ASV pētnieku kritikas objektu es saistu ar pārāk liela koncentrēšanās uz savu (ASV) pozīciju, tādejādi netiek domāts tik daudz par visā pasaulē globalizācijas procesā radušajām problēmām un to risināšanu. Tas, par ko spriež pasaules kontekstā ir saistīts ar savām (ASV) izredzēm, iespējām.

„Vai globalizācija patiesi ir globāls process? Izskatās, ka šis process pilnībā ir skāris tikai tādas sfēras kā pasaules informācijas tīklus, banku – finansu sfēru, starptautisko korporāciju darbība, bet ģeopolitiskajā plaknē aprobežojas ar attīstītākajām valstīm. Par globalizācijas spilgtāko piemēru tiek uzskatīta valstu robežu izzušana, vēl nekas neliecina par to, ka nacionālo valstu robežas varētu izzust un nacionālās valstis varētu atmirt.”[20] Kā spilgtu piemēru var izmantot Eiropas Savienību, kurā, lai gan tika ieviesta vienota valūta un pieņemti daudzi vienoti likumi, rāda, ka integrācijas procesam ir savas robežas. Uz doto brīdi šeit nevar iet runa par globalizāciju, bet gan par reģionalizāciju un ciešu starptautisku sadarbību (internacionalizācija), kas veicina (priekšnosacījums) globalizācijas procesu. Internacionalizācija, salīdzinot ar globalizāciju, nerada draudus valsts nacionālajai suverenitātei, bet gan rada daļēji caurspīdīgas robežas.

Iespējams, vienīgi aktīvi iesaistoties globalizācijas procesā valsts spēj noturēt vai pat nostiprināt savas pozīcijas.[21] Turpretim, raugoties no otras puses, ja valstis pašas iesaistās šajā procesā, tad tās globalizāciju arī atbalsta un veicina. Līdz ar to valstis, dzenoties pakaļ un izmantojot globalizācijas sniegtos augļus, pašas sevi pakļauj valsts pamata – suverenitātes – zaudēšanai.

Neskatoties uz plašo un strauji augošo ekonomisko sadarbību, kurai cieši līdzās iet politiskais aspekts, ir grūti iedomāties pārskatāmā nākotnē tādu situāciju, kad visa pasaule saplūstu (kaut vai nosacīti) vienā veidojumā. Šeit arī rodas nepieciešamība skaidri nodefinēt globalizācijas terminu skatoties no politiski-ekonomiskā aspekta.

Līdz Berlīnes mūra krišanai pastāvēja divu polu pasaules uzbūves modelis. Dotajā brīdī šis modelis ir izjaukts. Straujā pasaules attīstība un ģeopolitiskās izmaiņas rāda, ka nākotnē būs vairāki spēcīgi reģioni – hegemoni. Uz doto brīdi attīstītās valstis cenšas ar visiem līdzekļiem atvērt pēc iespējas vairāk valstu tirgu (neoliberālisms), lai spētu uzkrāt kapitālu un nostabilizēt savu pozīciju pasaules areālā. Šo procesu ir iespējams sasaistīt ar tādām teorijām kā „Kapitāla uzkrāšanas jeb akumulēšanas teorija”, „Atkarības teorija”, „Modernizācijas teorija” un citām, kuru pamatu veido Ziemeļu – Dienvidu atšķirības.

Tā kā šobrīd aktīvi noris internacionalizācijas un reģionalizācijas process, veidojoties spēcīgiem hegemoniem, Roberts Gilpins (Robert Gilpin) uzdod diezgan loģisku jautājumu – kas notiks „pēc hegemonijas” fāzē? Vai tā būs plurāli pārvaldāma hegemonija?[22]

Domāju, ka vispārēja globalizācija (tāpat kā absolūta tirgus ekonomija) ir utopiska. Vēsture pierāda, ka, it īpaši rodoties kādām nopietnām krīzēm, ideoloģijas un vērtības mainās. Ir noteiktas robežas, līdz kurām viena veida vērtības (piemēram, liberālās) var attīstīties un dominēt. Kad tās ir sevi izsmēlušas, tās vietā nāk citas (piemēram, sociāldemokrātiskas). Notiek pakāpeniska evolūcija. Lai arī dotajā laika posmā visi faktori liecina par virzību uz globalizāciju, kaut kad ir jānotiek pavērsienam kas šo procesu ierobežotu vai pavērstu uz pretējo pusi. Iesaku izpētīt globalizācijas ierobežojošos faktorus, tādejādi nosakot potenciāli maksimālo globalizācijas līmeni.

Bibliogrāfija

Cerny, P.G. (1999). Globalization and the Changing Logic of Collective Action. In Lipson, C., Cohen, B. J. (Eds), Theory and Structure in International Political Economy. England: The MIT Press, 111 – 142. p.

Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 341 – 363 p.

Бек У. (Beck, Ulrich), (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 10-19

Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 50-56

Ершов М., (2002). РОССИЯ И РЫЧАГИ ГЛОБАЛИЗАЦИОННОЙ ПОЛИТИКИ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 3-9

Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 24-30

Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32-39

Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 69-74

Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 22-28

Чугров С., (2002). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ, МОДЕРНИЗАЦИЯ ИЛИ ИНТЕРНАЦИОНАЛИЗАЦИЯ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 19-21

Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 15-19

---

[1] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 29

[2] Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 51

[3] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.

[4] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.

[5] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № I, с. 29-30

[6] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 25

[7] Бек У. (U. Beck), (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 16

[8] Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 25-26

[9] Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 26

[10] Бек У., (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 15

[11] Бек У., (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 16

[12] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 17

[13] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 19

[14] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32

[15] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 34

[16] Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 70

[17] Ершов М., (2002). РОССИЯ И РЫЧАГИ ГЛОБАЛИЗАЦИОННОЙ ПОЛИТИКИ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 3-9

[18] Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 71

[19] Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 50

[20] Чугров С., (2002). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ, МОДЕРНИЗАЦИЯ ИЛИ ИНТЕРНАЦИОНАЛИЗАЦИЯ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 19

[21] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 16

[22] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.