(2005.gada novembris.)
Pirmā tipa reformas
galveno uzmanību vērsa uz makro vides stabilizāciju, cenu liberalizāciju un
komunistu sistēmas institūciju sagraušanu. Makroekonomiskā stratēģija lielu
lomu pievērsa ierobežojošām fiskālajām un monetārajām politikām, algu kontrolei
un vairumā gadījumu fiksētam valūtas kursam. Mikro stratēģija ietvēra ātru
pāreju uz cenu liberalizāciju, lai gan vairākas būtiskas cenas, piemēram,
enerģijas, mājokļu un pamata patēriņa preču cenas bieži tika kontrolētas, tāpat
arī algas un valūtas kurss.
Otrā tipa reformas ietvēra
tādu likumu, noteikumu un institūciju attīstību un ieviešanu, kuri nodrošinātu
veiksmīgu uz tirgu orientētas ekonomikas darbību. Šīs reformas ietvēra lielu un
vidēja lieluma uzņēmumu privatizāciju; uz tirgu orientētas tiesību sistēmas un
institūciju izveidi un ieviešanu; komerciālo banku sektora attīstību un
piemērotas regulējošās infrastruktūras izveidi; darba tirgus regulācijas un institūciju
ieviešanu, kas saistītas ar bezdarbu un pensiju sistēmu.
Pirmā tipa reformas kopumā
centās samazināt subsīdijas un centrāli ieviestos noteikumus. Savukārt otrā
tipa reformas uzmanību pievērsa ne tikai diktatoriskās valsts varas
samazināšanai, bet arī stabila valsts aparāta izveidei, kas nodrošinātu stabilu
tirgus vidi. Tomēr šīm reformām bija nepieciešami resursi, lai ieviestu tirgum
draudzīgus likumus un cīnītos pret korupciju.
Polija
1990.gadā Polija bija pirmā valsts centrālajā un
Austrumeiropā, kas atjaunoja tirgus ekonomiku un sāka ieviest ekonomiskā šoka
programmu, kuras mērķis sastāvēja no trīs fundamentāliem uzdevumiem: 1)
makroekonomiskās stabilizācijas, 2) cenu liberalizācijas, 3)
pārstrukturizācijas un privatizācijas. Pirmie divi uzdevumi tika sasniegti
programmas sākuma posmā, taču pārstrukturizācijas un privatizācijas politikas
bija grūtāk ieviest. Lai gan šoka
terapijas rezultātā pieauga inflācija, samazinājās industriālā ražošana,
pieauga bezdarbs, samazinājās iedzīvotāju ienākumi, pieauga dzīves dārdzība,
palielinājās ienākumu nevienlīdzība, 1993.gadā Polijas ekonomika piedzīvoja
visstraujāko ekonomikas izaugsmi Eiropā.
Čehoslovākija
Reformas Čehoslovākijā
1990.gadu sākumā ietvēra trīs būtiskus komponentus: 1) cenu liberalizāciju, 2)
algu regulāciju un 3) fiksēta valūtas kursa politiku. To rezultātā pieauga
inflācija, cēlās vispārējais cenu līmenis, samazinājās reālās algas un saruka
ekonomiskā aktivitāte, kā arī nedaudz pieauga bezdarba līmenis un iedzīvotāju
nevienlīdzība. 1990.gada vasarā, Čehoslovākijas valdība izvēlējās nebijušu
pieeju privatizācijas problēmu risināšanai un nolēma uzsākt masveida
privatizācijas programmu, tikai nedaudz izmantojot tradicionālās privatizācijas
tehnikas. Galvenais privatizācijas mērķis bija radīt tirgus struktūru, kas
veicinātu privāto uzņēmumu veidošanos – valsts atsacītos no uzņēmumu vadīšanas
un uzņemtos atbildību par likumu ieviešanu privātā sektora regulēšanai.
Slovēnija
Bijušās Dienvidslāvijas daļa
līdz 1991. gadam. Reformas aizsākās Dienvidslāvijas republikā, taču ekonomikas
stagnācija izraisīja krīzi valdībā. Slovēnijas primārais uzdevums, uzsākot
reformas – ekonomiska un politiska neatkarība no Dienvidslāvijas. Slovēnija
izvēlējās pakāpenisku un pragmatisku reformu ceļu.
Galvenie reformu virzieni
– radīt institucionālo ietvaru tirgus ekonomikas funkcionēšanai (komplekss un
ilgstošs process), monetārā un fiskālā politika, kā arī tirdzniecības politika.
1991.gadā ievieš jaunu valūtu. Par galveno
uzdevumu monetārajā politikā nosaka panākt cenu stabilizāciju. 1991. gadā uzsāk
finanšu institūciju reformu, kas uzlaboja nodokļu ievākšanas efektivitāti, kā
arī veicināja sabalansēta budžeta sastādīšanu. Attiecībā par tirdzniecības
politiku – koncentrējas uz eksportu orientētu stratēģiju, kā arī institucionālā
ietvara radīšanu. Privatizācijas process – pakāpenisks. 90.gadu sākumā veic
neefektīvo uzņēmumu pārstrukturizāciju, tikai pēc tam pievēršas privatizācijai,
taču nav vienotas stratēģijas un metodes, kā to darīt.
Ungārija
PSRS
“satelītvalsts”, kurā politiskā vara Komunistiskajai partijai. Galvenais
reformu iemesls – stagnācija ekonomikā, ko izraisīja eksporta tirgus
samazināšanās uz Austrumiem, budžeta deficīts un ārējais parāds. Ungārija
reformas uzsāka 1987. gadā, īstenoja pakāpeniskas pārmaiņas. Galvenie reformu
virzieni bija strukturālas pārmaiņas ekonomikā, maksājumu bilances uzlabošana,
tirdzniecības liberalizācija, kā arī valsts uzņēmumu privatizācija.
80.gadu beigās uzsāk ekonomikas liberalizāciju – valsts pārstāj maksāt
subsīdijas uzņēmumiem, veic cenu deregulāciju, atceļ importa ierobežojumus un
aizsardzības mehānismus vietējiem ražotājiem. Veic banku sektora deregulāciju,
sadalot funkcijas starp centrālo banku un komercbankām.
Lai uzlabotu maksājumu bilanci, Ungārijas valdība
atsakās maksāt subsīdijas uzņēmumiem, naudu novirzot mājokļiem, veselības
aprūpei utt. Uzlabojas ieņēmumi no nodokļiem. Taču vēl joprojām saglabājas
lieli publiskie izdevumi.
80.gadu beigās Ungārijā netika īstenota privatizācija, bet gan valsts
uzņēmumu pārveidošana par SIA vai korporācijām. 1990.gadā sāk īstenot
centralizētu privatizācijas programmu, taču plašas diskusijas par
privatizācijas procesu un tā norisi, jo nepastāv noteikta stingra
privatizācijas kārtība, tiek izmantotas dažādas metodes
Baltijas valstis
Likumīga neatkarības atgūšana visām trīs Baltijas
valstīm bija tikai pirmais solis pretī ilgajām pārmaiņām: Rietumu- tipa
demokrātija, tirgus ekonomiku, un integrācija jaunajās internacionālajās
sistēmās. (tai skaitā ANO, ES un NATO) Neskatoties uz kopīgo iekārtu Padomju
laikā, Baltijas valstu attīstība dažādās jomās atšķīrās pārejas periodā.
Lozungi pārejās perioda valstīm, tāpat kā Baltijas
valstīm, bija vieni un tie paši: demokrātija, tirgus ekonomika, integrācija uz
Rietumiem. Visas trīs valstis izmantoja trīs savstarpēji nesaskanīgas un
papildinošas stratēģijas: drošības stiprināšana caur sadarbību uz Rietumiem
(mērķi – ES un NATO), kam seko ekonomiskā attīstība un līdzdalība, demokrātijas
nostiprināšanos, kopā papildina labklājības izaugsmi.
Līdzīgās stratēģijas tika īstenotas caur dažādiem
valstu darbības ceļiem. Pirmkārt, Lietuva izvēlējās veidot prezidentālu
politisko valsts sistēmu, kamēr Latvija un Igaunija – parlamentāru. Katrā
valstī veidojās visai dažāds partiju loks.
Otrkārt, attiecībā par ekonomiku – Lietuva ar
politiski spēcīgu prezidentu izvēlējās pakāpenisku ekonomikas reformu, kamēr
parlamentārā Igaunijas un Latvijas sistēma piekopa šoka terapiju.
Treškārt, attiecībā uz ārpolitiku – Igaunija
provocēja tās apjomīgo krieviski runājošo minoritāti izvēlēties pret Krieviju
konfrontējošu politiku, kamēr Lietuva ar nenozīmīgo krievu minoritāti kļuva
visiecietīgākā savā Austrumu politikā.
Igaunija
Monetārā reforma: Pozitīvs
apstāklis Igaunijas valsts naudas ieviešanai bija 11-ton zelta stieņu rezerves
no starpkaru perioda, kas bija noguldīti Anglijas, Šveices un Zviedrijas bankās
1940.gadā. Lielākā ietekme uz monetārās politikas reformām bija tās pavadošo
politiku pasākumos: banku reforma, fiskālā politika (PVN tika palielināts no 10%
līdz 18%, pamatlikme uzņēmējdarbības nodoklim 35%, kam sekoja personu ienākumu
nodokļa likmes palielināšanās no 33% līdz 50%.).
1992.gada maija visi
maksājumi un banku depozīti bija pieprasīti veikt kronās. Jaunais nacionālās
valūtas likums noteica, ka papildu naudas un rezervju depozīti var tikt
izsniegti vienīgi maiņā pret ārzemju maiņas kvīti. Tas nozīmēja, ka Igaunijas
Banka var izpirkt ik kronu neizejot no rezervēm.
Banku reforma: Valūtas
reformu lika pamatus tālākai banku reformai – divu nozaru banku sistēmas
izveidei. Igaunijas Banka tika veidota kā pilnīgi neatkarīga institūcija, lai
tādejādi tai nebūtu interešu noteicošas varas. Lai apgūtu cieši regulējošo
banku sistēmu no Ziemeļvalstīm, Igaunija izvairījās mainīties pieredzei ar
kaimiņiem – Latviju.
Inflācija: Strikti
koordinēta monetārā politika atspoguļojās ekonomiskajos pieauguma rādītājos. Ja
sākotnēji inflācija 1993.gadā bija 35%, tad 1998.gadā – 8%. Inflācijas izturību
daļēji izskaidroja cenu pielāgošana internacionālajam tirgum. Vēl viens faktors
kronas nepietiekamai novērtēšanai bija tās atkal ieviešanas laikā 1992.gadā.
Personu uzkrājumi un banku depozīti tika pārvērsti likmē desmit rubļi pret
vienu kronu. Lai mazinātu patērētāju slogu valsts deva subsīdijas transportam,
mājokļiem un enerģijai.
Tā kā ārzemju valūtas
trūka, tad kronu ātri piesaistīja vācu valūtai (Deutschmark), kam sekoja kronas
pārvērtēšana tikpat kā apar 600%. Šāds solis tika veikts, lai veicinātu
eksportu, kamēr tiktu aizsargāta vietējā produkcija no importa konkurences.
Importa cenu pieaugums, palielināja inflāciju un samazināja eksportētāju
intereses. Ārzemju valūtas ienākšana, aizņēmumi un ārzemju investīcijas
pārsniedza visas cerības, kas noveda pie bailēm no ekonomiskās pārkarsēšanās
1997.gadā.
Tirgus liberalizācija:
Pretēji Latvijai un Lietuvai, Igaunija nekavējoties atcēla jebkādus
ierobežojumus importam un eksportam. Tika dažādots tirgus un lauzta vienpusējā
atkarība no Padomju Savienības. Jau 1993.gadā Igaunija, izmantojot savas
atrašanās priekšrocības, nomainīja ciešās saistības ar Krieviju pret Somijas
tirdzniecības attiecībām. 1997.gadā tika panākta plaša tirdzniecība ar ES
valstīm.
Privatizācija:
Privatizācijas programma aizsākās 1990.gadā un tiek vērtēta kā vissekmīgākā no
visām bijušo PSRS valstu privatizācijā. MVU privatizācija aizsākās 1992 gadā un
1994.gadā jau bija pabeigta. Taču tālākas problēmas aizsākās ar 1993.gada
Igaunijas privatizācijas likumu, kas noteica privatizācijas tiesības uz īpašumu
visiem, kas dzīvojuši Igaunijā pēdējos 10 gadus, kā arī tiem, kas privatizējamā
uzņēmumā strādāja. Līdz ar to privatizācija pārvērtās par sava veida publsiko
izsoli. Augstā inflācija un efektīva īpašuma novērtēšanas mehānisma trūkums
noveda pie tā, ka īpašumus ieguva esošie to pārvaldītāji ar pazeminātām cenām.
Latvija
Latvijas Banka sekojot
Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumiem tiecās cieši kontrolēt monetāro
politiku, negarantējot valdības kredītus un beidzot subsidēšanu. Pārejas peroda
valūta Latvija tika ieviesta 1992.gadā – Latvijas rublis, kam sekoja lata
ieviešana 1993.gadā. Latvijas rublis palīdzēja valūtas nomaiņai no rubļiem uz
latiem. Lats tika tūlīt piesaistīts ārzemju valūtai. Valsts budžets bija ar
mazu vai vispār bez deficīta. Arī ārējie parādi strauji neauga.
Finansu sektora reformas
risinājās lēni. Bija vērojams progress restrukturizējot Latvijas Banku un
veidojot div-nozaru banku sistēmu. Ir pilnveidojams regulējošais un
institucionālais banku sektors.
Latvijas valsts lielākie
ienākumi bija no nodokļiem. Taču tos vairumā apgāja un nemaksāja. Arī
uzņēmējdarbības aktivitāte bija pārāk zema, lai iekasētu pietiekamus ienākumus
no nodokļiem. Tika noteikta stingrāka kontrole uz robežām kontrabandas
ienākšanai un patēriņa preču nodokļu iekasēšanai. Valdība tiecās samazināt valsts izdevumus. Līdz ar to daudzi
strādājošie pameta valsts iestāžu darbu. Paralēli pieauga korumpētība birokrātu
vidū. Valsts tiecās uz jebkuru cenu liberalizāciju, kas nereti saskārās ar
plašu sabiedrības reakciju. Valdība veic drastiska subsīdiju samazināšanu. Nocenoti enerģijas resursi noveda pie
to augstu patēriņu, īpaši urbanizētās teritorijās, un apjomīgām budžeta
subsīdijām enerģētikai. Nocenotais transports un telekomunikācijas noveda pie
to zemas kvalitātes servisa un kavēja gan servisa, gan to eksporta attīstību.
Savukārt īres un nomas maksas bija tik zemas, lai segtu ekspluatācijas
izmaksas. Tādejādi tika panākta mājokļu strauja nolietošanās un palielinājās
mājokļu saistītās budžeta subsīdijas. Publiskā sektora izmaksu samazināšana
kļuva nozīmīgs tālāko reformu jautājumu.
Problēmas: privatizācijā,
ārvalstu tiešajās investīcijās un sektoru restrukturizācijā un reorganizācijā.
Tika pārtraukta kolektīvu un valsts fermu – kolhozu darbība, transformējot tos
akciju uzņēmumos, un izdalot akcijas nodarbinātajiem. Arī mazo uzņēmumu
privatizācija norisinājās veiksmīgi. Taču būtiska gaušanās bija vērojama pie
vidējo un lielo uzņēmumu privatizācijas. Iemesls bija politikas neskaidrības un
trūkums pilsoņu jautājumos, atlīdzināšanas procedūra privātpersonām un stingri
noteiktas privatizācijas stratēģijas trūkums.
Attiecībā uz
internacionālo tirgu Latvija noteica dažus ierobežojumus eksportam, piemēram,
eksporta nodokli. Latvija kļūst par pirmo republiku no bijušās Padomju
Savienības, kas tirgu ar ārzemēm veido brīvu no jebkādas valdības ietekmes un
tās regulējumiem.
Lietuva
Liberalizācija (cenu,
tirgus, banku): 1991.gadā tika atbrīvotas pārtikas produktu un industriju
produktu cenas, kamēr valdība kontrolēja tikai dažu produktu - transporta,
telekomunikāciju un enerģijas cenas. 1992.gadā jau 85% cenas bija tirgus
noteiktas, tais skaitā pat kredīti. Vairums iedzīvotāja veica uzkrājumus, jo
nešaubīgi bija aizdomas par tikai augošām cenām. Reālās algas nepalielinājās
attiecīgi produktu cenām. Inflācija sasniedza astronomisku līmeni. 1992.gadā
rezultāts bija tāds, ka joprojām dažas preces bija subsidētas no valsts
līdzekļiem, patērētāju cenas bija uzaugušas par 1000%.
Lietuvas valdība strādāja pie izdevīgu nosacījumu
radīšanas, lai valstī ieplūstu imports un radītu iespējas izvērsties Lietuvas
uzņēmējiem ar eksportu. Īpašu uzsvaru lika uz tirgus attiecību izveidošanu ar
ES valstīm un Ameriku. 1990.gadā dibinot Lietuvas Banku, tai tika uzvelta
virkne pienākumu un atbildību par naudas emisiju, valūtas kursu kontroli un komercbanku
regulēšanu. Valdība, saglabājot subsīdijas enerģijai un dažām precēm, lai
tādejādi nāktu pretī patērētājiem, panāca, ka šīs nozares nevarēja veiksmīgi
attīstīties. 1994.gadā sākās jauns reformu vilnis, kas atvēra tirgu visām
nozarēm un tādejādi ļāva uzņēmējiem noteikt tirgus cenas.
Stabilizēšana (caur
reformām monetārā un fiskālā politikā): 1992.gadā joprojām valsts nauda lits
nebija gatavs ieviešanai. Tika ieviesta talonu norēķināšanās. Taču talonu
vērtība nemainīja inflācijas spiedienus. Tika ņemts vērā Starptautiskā Valūtas
fonda ieteikums noteikt daudz stingrāku inflācijas samazināšanas politiku, lai
sagatavotos jaunās valsts naudas – lita ieviešanai 1993.gadā. Rezultātā
inflācija noslīdzēja no 25% līdz 6,2% 3 mēnešu laikā. Tika garantēta lita
vērtības nesamazināšana un plūstošs valūtas kurss. 90to gadu vidū lits tika
piesaistīts Rietumu valstu valūtām. Valdība samazināja subsīdijas vairākām
nozarēm.
Lai atvieglotu iedzīvotāju nodokļu slogu, tie tika
samazināti. Tai pat laikā Lietuva piedzīvo nodokļu sistēma nodokļu neefektīvu
un vāji administrēšanu. Atklājās vairākas korumpēšanas iespējas apejot nodokļu
maksāšanu. Starptautiskais Valūtas fonds iesaka Lietuvas valdībai samazināt
izdevumus un saglabāt augstu nodokļu likmi.
Subsīdijas saglabājās tikai lauksaimniecībai. Tika ieviesta stingrāka
nodokļu kontrole ar ierobežojumiem to atlaidēs. Ātri pieauga ienākumi no
nodokļiem un valsts budžeta deficīts būtiski samazinājās. Līdz ar to 1995-1996
gadam tika pamatīgi stabilizēta.
Sekoja tirgus stabilizēšanas pārmaiņas. Līdz ar
neatkarības atjaunošanu, Krievija uzlika lielus nodokļus Lietuvas eksportam.
Vēlāk tas atspēlējās risinot jautājumu par tranzītu uz Kaļiningradu. Līdz ar to
1992 gadā Krievija ar Lietuvu parakstīja draudzīgu tirdzniecības sadarbības
līgumu. Taču pilnā apmērā šis līgums stājās spēkā tikai no 1995.gada. Līdz ar
to Lietuvas valdība sāka aizdomāties par plašāku tirgu uz Rietumiem un sāka
apsvērt ieguvumus no internacionālas tirdzniecības. Pirmā bija Zviedrija, ar
kuru Lietuvai 1992.gadā izdodas slēgt vienošanos par tirdzniecību, kam līdzi
nāca nodokļu atcelšana visām industriālajām patēriņa precēm. Sekoja aizvien
plašāka tirdzniecības sadarbība uz Rietumiem ar ES valstīm un ASV. Lietuvas
eksports uz Rietumiem palielinājās par no 15,3% līdz 53% un imports no Rietumu
valstīm palielinājās no 27,5% līdz 50%. Rezultātā lits kļuva daudz stabilāka
valūta tirgū un inflācija valstī samazinājās no 1993. līdz 1995.gadam.
Privatizācija: Lietuvā tika izmantotas vairākas
privatizācijas metodes – publiska parakstīšanās par akcijām; publiskā izsole;
pārdošana caur sarunām pie nosacījuma, ja ir tikai viens potenciālais pircējs;
nomāšana ar nosacījumu pirkt. Pirmā privatizācijas kārta norisinājās izmantojot
pirmo un otro no minētajām metodēm laikā no 1991. līdz 1995.gadam. Ar 1996.gadu
sākās pārrunas ar potenciālajiem pircējiem, to skaitā – ārzemju investoriem,
par lielo uzņēmumu privatizāciju.
Literatūra
Change in Post-communist Countries. // The
Baltic States after Independence. Cheltenham, UK, Northamton, MA, US: Edwar
Elgar
Frensch, R. (1997). Persistent Inflation
During Transition: The Czech and Slovak Case, 2., 3., 6. No http://www.lrz-muenchen.de/~oeim/frensch11.pdf,
apskatīts 07.11.2005
Jezek, T. (1997). The Czechoslovak
Experience with Privatization. Journal of International Affairs, 50. Apskatīts 02.11.2005 ., no EBSCO.
Kaminski B, (1999) “Hungary. Foreign Trade
Issues in the Contex of Accession to the EU”, The World Bank, Washington, D.C.,
Kramer, M. (1995). Polish workers and the
post-communist transition, 1989-93. Europe-Asia Studies, 47. Apskatīts 02.11.2005 ., no EBSCO.
M.Mrak, M.Rojec and C.Silva – Jauregui” (Eds.) “Slovenia. From
Yugoslavia to the European Union”, The World Bank, Washington, D.C, 2004;
Nelson J. M., (1994) (Eds.) “Precarious
Balance. Democracy and Economic Reforms in Eastern Europe”, Institute for
Contemporary Studies,
Norgaard O., Johannsen L., SKak M.,
Sorensen R.H. (1999). Democracy and Institutional
Smith D. J.., Pabriks A., Purs A., Lane T.
(2002). The Little country that could: Estonia’s economic return to Europe. //
The Baltic States Estonia, Latvia and Lithuania. London and New York: Taylor
& Francis Group Routledge
Svejnar, J. (2002). Transition Economies:
Performance and Challenges. Journal of Economic Perspectives, 16, 4-6. No http://www.nyu.cz/Schneider/Week1a.pdf,
apskatīts 07.11.2005 .
A World Bank Countr Study, Latvia The
Transition to a Market Economy, Washington, 1993. - xvi - xvii
World Development Report 1996 “From Plan to Market”,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru