Politiku ietekme uz nevienlīdzību

(2005.gada oktobris.)

Nevienlīdzības definīcija:

Ø  Funkcionālā nevienlīdzība – nevienlīdzība, kas izriet no tirgus ekonomikas darbībām, vērstām uz risku uzņemšanos, uzņēmējdarbību, prasmju pilnveidošanu un pielāgošanu, kā arī uzkrājumu veidošanu.

Ø  Disfunkcionālā nevienlīdzība – nevienlīdzība, kas izriet no iespēju ierobežotības, diskriminācijas, sociālās un politiskās izstumšanas no noteiktām sabiedrības grupām, kā arī no koloniālā mantojuma, politiskajām saitēm vai pārmantota labklājības līmeņa.

Kas ietekmē nevienlīdzības rādītāju izmaiņas - kādas politikas īstenot

Tradicionālie nevienlīdzības cēloņi[1]:

• Dabas resursu ekspluatācija sastāda lielu proporciju no IKP;
•  Nevienlīdzīga pieeja izglītībai;
•  Zemes īpašumu nevienlīdzīgs sadalījums;
•  Nevienlīdzība starp pilsētām un laukiem;
•  Augsta nabadzība apgrūtina cīņu pret nevienlīdzību;

Jaunie nevienlīdzības cēloņi:

•  Attīstības valstīs – stabilizācijas un strukturālās pielāgošanas programmas;
•  Privatizācija, industriālā kapitāla pārdale;
• Darba tirgus institucionālās struktūras izmaiņas;
• Valsts nodokļu pārnešanas programmas;
• Nepārdomāta ekonomiskā politika;
• Ekonomikas liberalizācija;
• Jaunās tehnoloģijas un to iespaids uz darbaspēku;
• Makroekonomikas stabilizācija, kas bremzē ekonomisko attīstību un nespēj finansēt labklājības politikas. [2]

Pro-poor growth (uz nabadzīgajiem orientēta izaugsme)

• Aizvērt izglītības iespēju plaisas – tendence samazināt arī ienākumu nevienlīdzību;
• Veselības pakalpojumu pieejamības palielināšana;
• Nacionālo ienākumu, īpašumu pārdale – atkarīga no valdības izdevumiem un nodokļu politikas. Daudzās valstīs nodokļu pārnešana (fiscal transfers) veiksmīgi sašaurina izteiktas nevienlīdzības gadījumus;
• Ienākumu mobilizēšana - nodokļu iekasēšana, investīcijas sfērās, kurās darbojas vairāk nabadzīgo iedzīvotāju;
• Pēdējie atklājumi – pastāv sakarības starp lauksaimniecības sfēras izaugsmi, agrārajām reformām un nevienlīdzības apkarošanu.[3]

Politikas risinājumi – vidēju ienākumu valsts

Sociālās struktūras reformas ir ienākumu pārdales un labklājības sistēmu ziņā. Drošības tīkli VS aktīvas nodarbinātības politikas = trūcīgo slāņu aizsardzība VS sociālās kohēzijas veicināšana:

• Jaunu darbavietu radīšana;
• Algas – valstij jāiestājas par algu standartu noteikšanu pat brīvā tirgus apstākļos, jo algu atšķirības šajās valstīs nav saskaņotas ar darba produktivitāti, jānovērš zemās samaksas valsts budžeta sektorā;
• Izglītība – trūcīgiem bērniem, svarīgākais ir nodrošināt iespējas izglītības turpināšanai pēc nopelnu sistēmas. Nodrošinājumā ietilpst arī materiāls atbalsts – brīvpusdienas, palīdzība ar mācību materiālu iegādi;
• Profesionālā apmācība (training);
• MVU atbalstīšana – palīdzība sastādīt biznesa plānus, kredīti mazajam biznesam;
• Lauksaimniecības politikas pārskatīšana un palīdzība lauku iedzīvotājiem;
• Mērķis atbalstīt strādājošos (vai bez darba palikušos) trūcīgos.[4]

Teorētiskie/ klasiskie politikas risinājumi nabadzīgajām, parasti Āfrikas valstīm:

Trīs A:

• Access. Piemēram, medicīnas pakalpojumu pieejamības uzlabošana teritorijās, kur trūkst medikamentu un kvalificēta darbaspēka;
• Affordability. Minimālo veselības un izglītības pakalpojumu cenas palielina nevienlīdzību. Tas izraisa divējādu efektu – vai nu krītas sabiedrības veselības/ izglītības stāvoklis, vai arī – ja indivīds nolemj atļauties šos pakalpojumus – strauji palielinās nabadzības līmenis;
• Accountability. Pat ja pakalpojumi ir pieejami, nabadzīgie iedzīvotāji bieži vien tos neizmanto. Piemēram, Indijas pieredze liecina, ka nabadzīgajos reģionos – pat pēc bezmaksas pakalpojumu nodrošināšanas – nabadzīgākā sabiedrības daļa izvēlējās privātu dziednieku pakalpojumus. Pētījumi šo situāciju skaidro vienkārši ar pakalpojumu centru un to darbaspēka manipulācijām ar darba laiku. Slimnīcas tiek slēgtas vai arī tajā praktizējošie ārsti neatrodas uz vietas. To iespējams risināt ar pakalpojumu sniedzēju monitoringu vai arī ar citādu – sabiedrībā balstītu (community based) pakalpojumu sniegšanas sistēmu. (63/64)[5]

Pārskats par galvenajām teorijām un autoriem

Izaugsmes ietekme uz ienākumu pārdali, nevienlīdzību	.
Dollar and Kraay (2002)	Nav ietekmes
Easterly (1999)	Nav ietekmes
Chen and Ravallion (1997), (2001)	Nav ietekmes
Deininger and Squire (1996) Fields (2001) Kuznetz (1955)	Nav ietekmes Negatīva
Ienākumu nevienlīdzības ietekme uz izaugsmi	.
Forbes (2000)	Pozitīva
Li and Zhou (1998)	Pozitīva
Barro (2000)	Nav ietekmes
Lopez (2004)	Nav ietekmes
Alesina and Rodrik (1994)	Negatīva
Perotti (1996)	Negatīva
Īpašumu nevienlīdzības ietekme uz izaugsmi	.
Deininger and Squire (1998)	Negatīva
Birdsall and Londono (1997)	Negatīva
Valdības ienākumu pārdales politiku ietekme uz izaugsmi	.
Easterly and Rebelo (1993)	Pozitīva
Perotti (1996)	Pozitīva

---

[1] Cornia A. G., Court J., Inequality, Growth and Poverty in the Era of Liberalization and Globalization, WIDER, Policy Brief No. 4., 2001., http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 27.09.2005.

[2] Heshmati Almas, The relationship between Income Inequality, Poverty and Globalization, Research Paper No. 2005/37, United Nations University World Institute for Development Economics Research (UNU/WIDER),  http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 26.09.2005.

[3] UNDP Human Development Report, Chapter 2, 2005.  http://hdr.undp.org/reports/global/2005/, skatīts 21.09.2005.

[4] Mikhalev Vladimir, Inequality and Transformation of Social Structures in Transitional Economies, United Nations University World Institute for Development Economics Research (UNU/WIDER),  2000. http://www.wider.unu.edu/publications/publications.htm, skatīts 26.09.2005.

[5] UNDP Human Development Report, Chapter 2, 2005.  http://hdr.undp.org/reports/global/2005/, skatīts 21.09.2005.