Kā būtiskākie politisko lēmumu pieņemšanas (turpmāk PLP) procesa komponenti ir lēmumu pieņemšanas modeļi, kas lielā mērā nosaka politikas turpmāko gaitu konkrētās problēmas risināšanā. „Politisko lēmumu pieņemšana ir sarežģīts dinamisks process, kura hiperkompleksā struktūra adekvātu teorētisku modeļu izstrādē rada plašu problēmu. Hārvardas universitātes profesora B.Nelsona piezīmē, ka, „ja ņemt vērā to uzdevumu apjomu, ar kuru jātiek galā speciālistiem, kļūst skaidrs, ka aptveroša modelēšana pagaidām ir ārpus nozares iespējām” [B.Nelsons 1999:
552]”[1]
Lai izprastu katra modeļa iespējas un ierobežojums, apakšnodaļās tiek
apskatītas vadošās politisko lēmumu pieejas, kas praksē būtiski ietekmē
politikas gaitu un lēmumu pieņemšanas alternatīvu izvēli.
Biheiviorisma modelis
Biheiviorisma pieeja politikas analīzei
radās 1920 – 1930-tajos gados Čikāgas universitātē, par klasisko pamatlicēju
kļūstot G.Lasvelam [G.Lasswell]. Pieejas pamatā ir pieņēmums, ka politiska
lēmuma pieņemšana ir cilvēka uzvedības forma, kas tiek regulēta ar tādiem
psiholoģiskiem mehānismiem kā stimuli un motīvi, uzstādījumi un reakcijas.[2]
G.Lasvela modelī atspoguļojas trīs
politiskā procesa līmeņi. Makro politiskajā līmenī notiek cilvēku galveno jeb
„atslēgas” vērtību (resursu) pārdale ar valsts institūcijām. Mikro līmenis – tā
ir cilvēka individuālā uzvedība, kuru ietekmē cilvēka psiholoģiskās īpatnības.
Mezo līmenis nodrošina privāto motīvu un publisko interešu savienošanos. Šāda
savienošanās pēc G.Lasvela domām nereti notiek personisko interešu sublimācijas
ceļā: atbrīvojot savu ego politiķis konvertē personīgās problēmas publiskajās.
Tomēr par galveno instrumentu savienošanās procesam kalpo institūcijas
(saistīti ar valsti, izglītību, labklājību un tml.), kas nosaka svarīgākās
vērtības. Tieši to ietekmē personām, pieņemot politiskus lēmumus, personiskie
motīvi pakāpeniski pāriet publiskajās interesēs.[3]
Kopumā biheiviorisma koncepcija
tika izstrādāta balstoties uz publiskajiem institūtiem, interesēm un vērtībām,
iekļaujot politisko lēmumu pieņemšanā iesaistīto personu psiholoģijas izpēti.
Lai arī biheiviorisma koncepcija nenoliedza informācijas ieguves un analīzes
nozīmi PLP procesā, jautājums par politiskā lēmuma racionālo pamatojumu vienmēr
palika tā perifērijā. Teorētiskas atbildes uz šiem un citiem jautājumiem tiek
turpmāk atklātas tā saucamajā ierobežotās racionalitātes pieejā.[4]
Ierobežotās racionalitātes lēmumu pieņemšanas modelis
Ierobežotās racionalitātes pieejas
pamatlicējs ir Herberts Saimons
(Herbert Simon). Konstruējot pieeju viņš vadījās no tā, ka valsts institūcijas
nemitīgi saduras ar sabiedriskajiem izaicinājumiem, kas prasa nopietnu
izpratni. Līdz ar to pārvaldes lēmumu interpretēšanai viņš piedāvāja izmantot
kognitīvo pieeju, vērstu uz zināšanu un zināšanu struktūru lomas noskaidrošanu
PLP procesā. Par galveno lēmumu pieņemšanas aģentu Herberts Saimons uzskatīja
valsts kā hierarhiskas institūcijas veidojumu, iekļaujot sevī indivīdus un to
grupas, apvienību vienotiem mērķiem.[5]
Viņš noliedza tā saucamās visaptverošās racionalitātes pieeju, jo
uzskatīja, ka, pirmām kārtām, cilvēka domāšanas iespējas ir limitētas, jo ne
vienmēr ir iespējams adekvāti reaģēt uz situācijas nenoteiktību. Pietam,
organizācijai kā lēmumu pieņemšanas centram reti kad ir pilnīgi visa
nepieciešamā informācija. Bet galvenais nav pilnīgas skaidrības attiecībā uz
kopējiem mērķiem un līdzekļiem, ar kuru palīdzību būtu iespējams novērtēt
problēmas raksturu un risināšanas dizainu.[6]
Pēc Herberta Saimona domām, racionālajā politikas veidošanā jāiekļauj
šādi pasākumi:
1.
informācijas
apkopošana – jāapkopo esošās un iespējamās problēmas un iespējas, saistībā ar
konkrēto lēmumu;
2.
jāidentificē
visas izvēles – jānosaka un jāizvērtē visas iespējamās izvēles;
3.
izvēļu
seku izvērtēšana – jāspēj prognozēt kādas katrai izvēlei varētu būt sekas,
tādējādi redzot visus ieguvumus un zaudējumus;
4.
cēloņu-seku
izvērtējums – informācija ir jāsavieno ar kritērijiem, lai redzētu, kas, ko
rada, uzlabo vai novērš;
5.
atzīto izvēļu izvēlēšanās – izvērtējot iespējas,
sekas, ieguvumus un zaudējumus var izvēlēties optimālāko politiku.[7]
Personām, kuras pieņem lēmumu,
kompleksa problēma ir jāsadala elementāros redzējumos. Saimons saskatīja divu
veidu problēmas: pietiekoši strukturētas (well-structured) un nepietiekoši
strukturētas (ill-structured), norādot, ka rutīnu izpildei padodas tikai
pirmās. Līdz ar to viņš uzskatīja par nepieciešamu kompleksās problēmas
sašķelt, tādejādi politiķis vai administrators rod iespēju katrai kompleksās
problēmas daļai izstrādāt risināšanas projektus.[8]
Politikas veidotājiem rīkojoties atbilstoši racionālajam modelim, viņi,
pirmkārt, diezgan precīzi noteiktu savus mērķus un noteiktu mērķu panākumu
līmeņus, kas viņus apmierinātu. Tad viņi apspriestu pēc iespējas vairāk
alternatīvas, kuras ļautu sasniegt šos mērķus. Tad viņi sistemātiski sakārtotu
alternatīvas, izvērtējot izmaksas un ieguvumus, līdz ar to izvēloties
alternatīvu, kas ļautu sasniegt mērķi pie viszemākajām izmaksām.[9]
Herberta Saimona pauž viedokli, kas liecina par fragmentācijas negatīvo
efektu problēmas risināšanā: „Kad daudzi aktieri ir iesaistīti un viņi iesaistās
un iziet no procesa, racionalitāte, kas varētu raksturot vienotu lēmumu
pieņemšanas struktūru, kļūst grūti izprotama un neaptverama. Dalībnieki
nepavisam nerisina problēmas. Viņi nav pietiekoši precīzi noteikuši savus
mērķus un ar nepietiekošu uzmanību identificējuši savas problēmas.”[10]
Lai arī Herberta Saimona pieeja ieguva ļoti lielu atzinību un atbalstu,
tā tika arī kritizēta. Viens no kritikas novirzieniem kļuva par pamatu
inkrementālai lēmumu pieņemšanas pieejai.
Inkrementālais lēmumu pieņemšanas modelis
Inkrementālās koncepcijas pamatlicējs ir Čārlzs Lindbloms (Charles
Lindblom). Saskaņā ar inkrementālo modeli ir iespējams izcelt sekojošus
nemainīgus elementus:
·
varas sadalījuma gadījumā PLP – tas ir abpusēju pielāgošanos un
dalībnieku konkurences process, sevī ietverot smagu cīņu un ilgstošu
kaulēšanos;
·
lēmumu pieņemšanā galvenā nozīme ir ne tik daudz racionālais ideālo
kopējo mērķu pamatojums, cik atšķirības indivīdu un grupu interesēs pieņemot
vienu vai otru normatīvo aktu;
·
teorētiskai PLP analīzei ir nebūtiska loma, ņemot vērā pastāvīgo
zināšanu, informācijas, resursu, laika, cilvēka ierobežoto intelektuālo spēju
deficītu, kā arī pastāvīga sociālās vides nenoteiktība, kas slikti padodas
kontrolei;
·
nepieciešams orientēties nevis uz optimāliem, bet gan uz margināliem
risinājumiem, kas nodrošina nevis radikālas izmaiņas, bet gan pietuvina
problēmas atrisināšanai.
Tā vietā, lai sāktu izvērtēt katru programmu vai no jauna izvirzītu
jautājumus, lēmumu pieņēmēji pašreizējo darbu pasniedz kā tādu, kas ir uzdots
un veido mazas, inkrementālas, minimālas izmaiņas pašreizējā rīcībā. Veicot
šādus labojumus, viņiem nav vajadzīgas debates par sarežģītām un tālejošām
izmaiņām, viņiem nenākas izšķiest daudz laika definējot savus mērķus un
salīdzinot pašreizējo attiecību stāvokli un mazus labojumus, kuri tiks veikti
pašreizējā uzvedībā, ir pilnībā realizējami.[12]
Č. Lindbloma (Lindblom) politikas veidotājam iesaka:
1.
definēt un sakārto pēc nozīmes valdošās vērtības;
2.
noteikt mērķi, kas sakrīt ar šīm vērtībām;
3.
noteikt visas iespējamās izvēles vai līdzekļus, lai šos mērķus
sasniegtu;
4.
izskaitļo izvēļu sekas un tos salīdzināt;
5.
izvēlēties iespēju vai iespēju kombinācijas, kas varētu uzsvērt
vērtības, kuras tika izvēlētas kā nozīmīgākās.[13]
Izmaiņas dienaskārtībā rodas diezgan regulāri un neinkrementāli. Bet
inkrementālisms var joprojām raksturot alternatīvu rašanos. Līdzko politikas
veidotāji izlemj no kurām alternatīvām izvēlēties, viņi pievēršas idejām un
pieejām ar kurām viņi jau ir pazīstami.[14] Dienaskārtība ir
spējīga mainīties pēkšņi – ar jaunas administrācijas radīšanu, krīzes
situācijās un dažādās citās situācijās.[15]
Inkrementālais
modelis arī tika pakļauts kritikai. Tā oponenti izvirzīja virkni nopietnu
apgalvojumu. Pirmām kārtām, inkrementālisms tika pasludināts par marginālu un
konservatīvu pieeju, kas, bloķējot visas neatliekamās radikālās alternatīvas,
var novest pie nosprostojuma un stagnācijas. Pietam, daudzi zinātnieki to
uzskatīja par nesistemātisku un neobjektīvu, piešķirot pārlieku lielu lomu
subjektīviem un konjuktūras vērtējumiem lēmumu pieņemšanas dizainā. Visbeidzot,
inkrementālisma vājums slēpjas apstāklī, ka lēmumu pieņemšanas modeļa izstrādē
tas nebija lētāks par racionālās pieejas analogu. Pēc kopējiem slēdzieniem, šī
pieeja varētu darboties tikai šauros rutīnu, stabilos, bezkonfliktu un
paredzamu lēmumu, pārsvarā īslaicīgu un vienkāršu uzdevumu diapazonā.[16]
Pieejas trūkums ir arī tāds, ka tiek
apskatītas tikai galvenās vērtības un tikai tām tiek piemeklētas izvēles
(iespējas).[17]
„Mixed - scanning” lēmumu pieņemšanas modelis
Līdz ar iepriekš aplūkotajām
lēmumu pieņemšanas pieejām rodas jautājums, vai ir iespējams izveidot modeli,
kas sevī apvienotu ierobežotās racionalitātes un inkrementālās teorijas
pozitīvos aspektus un novērstu to nepilnības. Bija vairāki mēģinājumi, no
kuriem vispazīstamākais ir „Mixed - scanning” modelis, kuru izstrādāja Džordža Vašingtona
Universitātes profesors A.Etzioni.
Lai arī A.Etzioni izmantoja dažas Saimona un Lindbloma idejas, viņu
neapmierināja nedz pirmā racionālisms, nedz otrā inkrementālisms. Vēloties
pārvarēt abu pieeju vājās puses, viņš PLP procesam piedāvā citu loģiku. Pēc
viņa domām ir jāsāk ar plašu, „horizontālu”, skanēšanu viscaur problēmai, lai
atrastu vissvarīgākos sektorus, un tikai pēc tam pāriet pie detalizētas
„vertikālās” atsevišķu to sastāvdaļu alternatīvu analīzes. Pie tam Etzioni
izdalīja divu veidu valstiskos lēmumus: „fundamentālie” (stratēģiskie
ilgtermiņa lēmumi) un „inkrementālie” (rutīnas), pasvītrojot to, ka
fundamentālie lēmumi nosaka valsts politikas virzību un veido rāmjus, kuros
tiek pieņemti inkrementālie lēmumi.
1988. gadā viņš noformulē tēzi par
to, ka zinātniskie priekšstati, saskaņā ar kuriem cilvēki cenšas atrast
visefektīvākos līdzekļus mērķa sasniegšanai, principā ir novecojusi un ir
aizstāta ar izpratni, ka, izvēloties līdzekļus, cilvēks pamatā vadās pēc
emocijām un vērtību sistēmas, un tikai otrām kārtām – loģiski–empīriskajiem
secinājumiem.[18] Līdz ar
to nonākam pie neracionālā lēmumu pieņemšanas modeļa.
„Atkritumu tvertnes” lēmumu pieņemšanas modelis
Maikls Koens
(Michael Cohen), Džeimss Marčs (James March) un Johans Olsens (Johan Olsen)
piedāvā skatīt lēmumu pieņemšanu kā “organizētu anarhiju”. Organizētajām anarhijām ir trīs galvenās
īpašības: apšaubāmas izvēles, neskaidras tehnoloģijas un mainīga līdzdalība.
Cilvēki ne visai precīzi definē savas izvēles, tāpat kā politiskie aktieri
bieži nespēj noteikt savus mērķus. Neskaidras tehnoloģijas nozīmē, ka organizētās
anarhijas dalībnieki ne visai skaidri izprot organizācijas struktūras procesus.
Dalībnieki piedalās un iziet no lēmumu pieņemšanas, līdz ar to padarot šādu
organizāciju robežas salīdzinoši neskaidras.[19]
Izvērtējot
šādas organizācijas vai lēmumu pieņemšanas struktūras, jāņem vērā četras
plūsmas: problēmas, risinājumi, dalībnieki un izvēles iespējas. Katra no
straumēm pastāv pati par sevi, lielākoties nesaistīta ar pārējām. Kā Marčs
(March), Olsens (Olsen) un Koens (Cohen) atzīst, šāda veida organizācijas “ir,
pēc problēmām alkstošu izvēļu, jautājumu un asociāciju alkas pēc lēmumu
pieņemšanas situācijām, kurās tās varētu tikt izklāstītas, risinājumu alkas pēc
jautājumiem, kuriem tie varētu būt kā atbildes un lēmumu pieņēmēju meklēšanas
pēc darba, kopsajaukums.” Tiklīdz izvēles iespējas ienāk organizācijā, dažādi
dalībnieki, katrs ar saviem resursiem, tiek iesaistīti. Izvēlei tiek piedāvātas
dažādas problēmas un risinājumi. Līdz ar to, izvēles iespējas ir “atkritumu
tvertne“, kurā dalībnieki saliek dažādas problēmas un risinājumus. Atkritumu
sajaukums vienā tvertnē ir atkarīgs no pieejamo tvertņu sajaukuma, no
apzīmējuma, kas ir piesaistīts alternatīvajām tvertnēm, no tā, kādi atkritumi
pašlaik tiek ražoti un no ātruma kādā atkritumi tiek savākti un novirzīti no
skatuves.[20]
Šajā modelī
lēmumu pieņēmēji īpaši necenšas meklēt problēmu risinājumus, drīzāk risinājumi
meklē problēmas. Netiek iets cauri noteiktajai rutīnai: problēmas definēšana,
iespējamo risinājumu apspriešana, alternatīvu izvērtēšana atbilstoši to spējai
atrisināt problēmu pie zemākām izmaksām. Problēma tiek risināta tikai tad, ja
noteikta problēmu, risinājumu un dalībnieku kombinācija izvēles situācijā to
padara iespējamu. Ne vienmēr problēmai tiek piemeklēts atbilstošs risinājums.[21]
Attiecībā uz “atkritumu tvertnes“
pieeju ir jāpiezīmē, ka praksē visai bieži nākas saskarties ar šādu problēmu
risināšanas pieeju. No vienas puses ir taisnība – nav nepieciešams meklēt
problēmas, jo tās pašas sevi pieteiks. Resursi ir ierobežoti un pastāv daudz dažādu
sevi pieteikušu problēmu. Dienaskārtība tā jau piesātināta ar dažādu problēmu
risināšanu un, tā kā mūsu valsts joprojām ir savā ziņā pārejas periodā
(postsociālisma valsts), nereti tie ir fundamentāli un reformatoriski
jautājumi. Turpretim no otras puses, gaidīt, kad problēma sevi pati pieteiks,
ir aplami, jo situācija var kļūt nekontrolējama vai arī tās risināšanā būs
nepieciešami daudz lielāki līdzekļi salīdzinot ar tiem, kas būtu nepieciešami
tās atrisināšanai sākotnējā stadijā.
Tagad viela pārdomām - ar kādu (-iem) politisko lēmumu pieņemšanas procesa modeli/ modeļiem Jums nācies saskarties? Kādā (-ās) institūcijās? Droši varat izmantot iespēju un komentāros atspoguļot savu pieredzi, argumentus. Arī lasītājiem varētu būt interesanti!
[1] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[2] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[3] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[4] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[5] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[6] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[7] Hogwood and Gunn, Models of policy
– making, Hogwood and Gunn, Policy
analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – 45-46.p.
[8] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[9] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.77.-78.
[10] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers,
1995. – p.78.
[11] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[12] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.79
[13] Hogwood and Gunn, Models of policy
– making, Hogwood and Gunn, Policy
analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – pp.46-47.
[14] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.82
[15] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers,
1995. – p.83
[16] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[17] Hogwood and Gunn, Models of policy
– making, Hogwood and Gunn, Policy
analysis for the real world, Oxford University Press, 1984. – p.47.
[18] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
[19] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.84
[20] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995. – p.85
[21] Kingdon, J.W., Processes: Origins,
Rationality, Incrementalism and Garbage Cans Agendas, Kingdon, J.W, Agendas, alternatives and public policies.
2nd ed., Harper Collins College Publishers, 1995.
– p.86
[22] Дегтярев А.А., Методологические подходы и концептуальные модели в интерпретации политических
решений (I); Журнал Полис; http://www.politstudies.ru/N2004fulltext/2003/1/14.htm [28.03.2009.]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru