Taisnīga un vienlīdzīga resursu pārdale ir viena no problemātikām, kura
nodarbina daudzas šīs problemātikas risināšanā iesaistītās personas – sākot no
antīkajiem, beidzot ar mūsdienu domātājiem. Esejas mērķis šīs problemātikas
kontekstā ir censties rast atbildi uz jautājumu, kam būtu jāuzņemas resursu pārdalītāja loma par labu „sliktākā stāvoklī”
esošajiem. Esejas pamatā izmantotas tādu mūsdienu vadošo domātāju kā
J.Rawls, R.Dworkins, M.Noziks un M.Walzers teorijas, atziņas, no kurām katrs
pārstāv atsevišķu pieeju. Par izejas pozīciju esejai tiek ņemts libertariāņu pārstāvja
M.Nozika apgalvojums, ka par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti kalpo minimālas
iejaukšanās valsts.
M.Noziks ir libertariāņu pārstāvis, individuālisma pozīciju aizstāvis. Vispārējais
M.Nozika secinājums grāmatā „Anarhija, valsts un utopija” (1974) – Indivīdam ir
tiesības; ir kas tāds, ko nevar izdarīt neviens cilvēks un neviena cilvēku
grupa nepārkāpjot citu tiesības. Šīs tiesības ir tik ļoti svarīgas, ka rodas
problēma: vai valsts un tās funkcionāri var vispār kaut ko ietekmēt? Jeb
M.Nozika uzstādītais jautājums: Kāds īsti darbības lauks pēc strikti
noteiktajām individuālajām tiesībām atliek kā valstiskas? Minimālā valsts loma
ir sašaurināta līdz tādam funkciju līmenim kā aizsardzība pret vardarbību,
apmānu, zādzībām, sabiedrības vienošanās ievērošanu un tml. Nav nekāda pamata
jebkurai valsts funkciju paplašināšanai pārkāpjot cilvēktiesības un liekot tām
pakļauties. Tāpēc minimāla valsts ir taisnīga. M.Noziks arī atzīmē, ka valstij
nav nekādas tiesības izmantot piespiedu mehānismus ierobežojot jebkāda veida
cilvēku darbību, ja kā mērķis kalpo valsts interešu pašaizsardzība.[1]
Šī ir klasiskā liberālisma koncepcija - minimāla valsts iejaukšanās, kā
„naktssargs”, kura loma ir uzraudzīt savstarpējo vienošanos. Indivīdi šādā
valstī nav instrumenti, bet gan mērķis. Pretstatā utilitāristiem, minimāla
valsts garantē visiem pilsoņiem aizsardzību, tāpēc arī nodokļus jāmaksā visiem.[2]
Dabiskajā situācijā tas, kura tiesības ir aizskartas, pats aizstāv kā
spēj, pieprasa kaitējuma atlīdzināšanu un dara visu iespējamo, lai sodītu pāri
darītāju. Citi var pievienoties aizskartajam vai nu pilsoniskās solidaritātes
vārdā, vai nu lai pierādītu draudzību, vai arī pateicībā par palīdzību pagātnē
un, iespējams, nākotnē. Tādā veidā savstarpējās aizsardzības nolūkā cilvēki
apvienojas grupās, jo saprot, ka spēks ir vienotībā.[3]
Pēc M.Nozika domām utopija ir metautopija, jeb arēna dažādu utopisku
eksperimentu izmēģināšanai, kurā cilvēki ir brīvi sevis izmēģināšanā. Jebkura
cilvēku grupa var piedāvāt savu modeli un pārliecināt citus sekot viņu
piemēram. Tieši šādu minimālas iejaukšanās valsti M.Noziks sauc par vienīgo
leģitīmo un paciešamo valsti.[4]
Šajā M.Nozika argumentācijā labi tiek runāts par 3 aktieru lomu, nozīmi –
individuālo, interešu grupu un valsts. Kā primārais tiek izvirzīts indivīds,
viņa vajadzības un vērtības, kuru realizācijai var tikt veidotas interešu
grupas. Valsts ieņem sekundāru lomu. Tā kā valstij jāuzņemas pēc iespējas mazāk
funkciju, tad šādā modelī valsts kā resursu pārdalītāja loma par labu „sliktākā
stāvoklī” esošajiem ir niecīga (skat. reprezentatīvu piemēru par aizskartajām
tiesībām).
J.Rawls pārstāv universāli – racionālās teorijas, neokontraktuālists.
Viņš izvirza 2 taisnīguma principus. „Pirmais taisnīguma princips nosaka:
„Katram ir vienlīdzīgas tiesības uz brīvību, kas fundamentālā veidā ir
savienojama ar tādu pašu brīvību citiem”. Otrais princips nosaka: Ekonomiskā un
sociālā nevienlīdzība, kā, piemēram, bagātība un vara, taisnīgi tikai tādā
gadījumā, kad sniedz kopēju labumu un kompensē zaudējumus visneaizsargātākajai
sabiedrības daļai”.”[5]
Nedaudz savādākajā 2.principa formulējumā tiek izdalītas 2 daļas,
nosakot, ka sociālajai un ekonomiskajai nevienlīdzībai jāparedz: a) pēc
iespējas lielāku labumu sliktākā pozīcijā esošajiem un b) brīvi pieejamas
iespējas un vienlīdzīgi nosacījumi visiem, vienādas izejas pozīcijas.[6] Šis
ir tā saucamais maximum minimorum
princips, atbilstoši kuram nav pieļaujama jebkāda nevienlīdzība, bet gan tikai
tāda, kas maksimizē minimumu. Attiecīgi, par maksimizācijas kritēriju kļūst
vissliktākajā stāvoklī esošie.[7] Par
maksimizācijas patieso rādītāju kļūst nevis vispārējie sociālie nosacījumi,
bet, īpašā veidā, vissliktākajā stāvoklī esošo sabiedrības locekļu stāvoklis.[8]
Utilitāristi (kuru oponents ir Rawls) par mērķi izvirza pēc lielāku
labklājību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Kā rezultātā tas noved
aizvien pieaugošas indivīda atkarības no sabiedrības. Rawls nepiekrīt šādam
stāvoklim, kad viens cilvēks – cita vai sabiedrības vairākuma ķīlnieks.[9] Rawls
raksta, ka taisnīgums ir sociālo institūtu pirmā nepieciešamība, kā patiesība
zinātnes sistēmai.[10]
No Rawls teorijas un definētajiem principiem var izsecināt, ka būtisks ir
indivīds, zināms taisnīgums un zināma vienlīdzība, kura aizstāvībā jāiesaistās
visiem – katram indivīdam, interešu grupai un valstij. Piemēram, indivīdam –
darba devējam darba attiecībās ar padotajiem, tos pieņemot un atbrīvojot no
darba utt.; interešu grupai – savā iekšējā (organizatoriskajā, ja tāda ir)
uzbūvē dodot iespēju ikvienam, pārstāvot un aizstāvot savas intereses, veicot
socializācijas procesu un tml.; valstij – īstenojot leģitīmā ceļā iegūtās
funkcijas, tai skaitā pārraudzības, kontroles, koordinācijas un sabiedrības
aizstāvības funkcijas. J.Rawls teorijās valsts loma salīdzinot ar M.Noziku ir
paplašināta, it īpaši attiecībā uz zināma taisnīguma un noteiktas vienlīdzības
nodrošināšanu, resursu pārdali un tml.
R.Dvorkins savās teorijās uzskata, ka šo aktieru loma ir neskaidra. No
vienas puses R.Dvorkins uzskata, ka cilvēku visaptverošās tiesības uz brīvību
ir absurds pieņēmums. Viņš par pamatu izmanto tradicionālo brīvības izpratni,
kā valsts uzlikto ierobežojumu neesamība attiecībā uz iespējamo cilvēka rīcību.
Piemēram izmanto skaidrojumu, ka viena cilvēka rīcība var traucēt, apdraudēt
vai kā savādāk negatīvi ietekmēt citus cilvēkus. Līdz ar to uzliktos
ierobežojumus var uzskatīt par attaisnotiem, jo tas ir kompromiss, kas
nepieciešams citu brīvību vai drošības aizsardzībai.[11]
No otras puses uzsver valsts lomu. R.Dvorkins izejas pozīcijā pieņem, ka
visi atzīst sekojošus politiskās morāles postulātus: Valstij ir jābūt gādīgai,
tas ir, kā pret tādiem, kurus tā vada un jūtas apdraudēti un pakļauti ciešanām,
neapmierinātībai, kā arī valstij jāizturas ar cieņu, tas ir, kā pret cilvēkiem,
kuri paši spējīgi izstrādāt prātīgu priekšstatu par to, kā viņiem dzīvot un
rīkoties. Pietam, valstij nepieciešams izturēties ne tikai gādīgi un ar cieņu,
bet ar vienādu gādību un cieņu. Tā nedrīkst nevienmērīgi sadalīt labumus un
iespējas uz tā pamata, ka dažiem pilsoņiem ir tiesības uz lielāku gādību, jo ir
cienīgāki. Šie postulāti satur liberālistisko vienlīdzības koncepciju, un šeit
runa iet par vienlīdzību, nevis par brīvību vai visatļautību.[12]
Ja brīvības ierobežojumi ir pietiekoši nopietni vai bargi, tad valstij
patiešām nav tiesības uzspiest šos ierobežojumus tikai tādēļ, ka tie atbilst
sabiedrības interesēm.[13] Piemērojot
likumu formālās prasības, pieprasa tā satura novērtējumu un sasaisti tiesību
pārvaldes realizācijas iespēju principus ar liberāli – demokrātisko politisko
sistēmu, kurā tiek cienītas un garantētas indivīda tiesības un brīvības.[14]
R.Dvorkins secina, ka tiesības sāk saprast un darboties kā „cilvēka
subjektīvās tiesības” [Dvorkin R. Taking Rights Seriously. Harvard, 1977.].[15]
Privātais subjekts ir aktieris visām iespējamām attiecībām ar citiem cilvēkiem,
un, atbilstoši, tiesību radītājs sev un sev līdzīgajiem. Publiskās tiesības
neiejaucas privātajās; privātās tiesības piepilda/ papildina ar praktiskām
vērtībām visu normatīvo masīvu, bet pati tiesību sistēma kļūst noturīgāka. „Valsts
noteiktās tiesības un pienākumi vienmēr var tikt atceltas vai izmainītas, jo
izriet no „iepriekšējiem politiskajiem lēmumiem ” [Dvorkin R. Talking Rights
Seriously. P. 93.].”[16]
Kā redzams, R.Dvorkins kā vienu no būtiskākajām valsts lomām saskata
valsts gādīgumu un tās vienādu cieņu pret visiem. Īpaši uzsver valsts lomu
dažādu labumu pārdale. Atzīst, ka valstij šajā jautājumā ir būtiska loma, tā ir
nepieciešama. Kā augstāk redzams, R.Dworkins atspoguļo visu iesaistīto aktieru
ciešo sasaisti, ietekmi vienam uz otru (piemēram, indivīda ietekme uz valsti vs
valsts ietekme uz indivīdu). R.Dvorkina piedāvātajā apdrošināšanā pret dažādām
nepilnībām un iespējamo nonākšanu „sliktākajā stāvokli”, jautājums, kurš par ko
un cik daudz maksās? Šīs esejas turpinājumā centīšos rast daļēju atbildi šai
problēmai – noskaidrot, kas vispār veido potenciālos maksātājus, un to
savstarpējo sasaisti.
M.Walzer pārstāv partikulārās teorijas, kas taisnīgumu traktē kā
noteiktas sociālās kopienas starptautiskotus kolektīvos priekšstatus. M.Walzer
plurālistiskā jeb sarežģītās (kompleksās) vienlīdzības teorijas balstās uz 2
centrālām tēzēm: Sfēru tēze un Nedominēšanas tēze. Sfēru tēzēs tiek pieņemts,
ka sociālie labumi ir iedalāmi „sfērās”, no kurām katra ir vadāma ar
atšķirīgiem distributīviem principiem. Šie principi nosaka pieļaujamo
nevienlīdzības līmeni katrā sfērā. Tiek izdalīti seši pārdales taisnīguma
principi: 1) katram – viens un tas pats (egalitārā vienlīdzība); 2) katram pēc
nepieciešamības; 3) katram pēc nopelniem; 4) katram pēc ranga; 5)katram pēc
profesionālās piederības; 6) katram – tas, kas pienākas pēc likuma.[17]
Nedominēšanas tēze apgalvo, ka nevienlīdzība vienā sfērā nedrīkst noteikt
(ietekmēt) nevienlīdzību citās sfērās, vismaz tajās sabiedrībās, kurās šīs
sfēras tiek izdalītas. Kad sfēras attiecīgā veidā ir izdalītas, nekāda
„vienkāršā egalitārisma” formula neaptvers pilnīgas vienlīdzības formu, kuru
pieprasa taisnīgums.
Visas tēzes kopā M.Walzeru noved pie secinājuma, ka taisnīgums ir
atkarīgs no vispārpieņemtajām nozīmēm: konkrētā sabiedrība ir taisnīga, ja
dzīve tajā noris noteiktā veidā – tas ir, veidā, kas atbilst
vispār-pieņemamajai sabiedrības pārstāvju izpratnei.[18]
M.Walzer teorijās cenšas abstrakcijas līmeni pacelt pāri nacionālas
valsts robežām, tādejādi teoriju kontekstā saskatāma 4 aktieru loma –
individuālā, interešu grupu, valsts un starptautiskā. Uzsver sabiedrības,
vienlīdzības un tml. plurālistisko dabu. Ar starptautiskā abstrakcijas līmeņa
iekļaušanu cenšas pateikt, ka katra valsts ir jāskata individuāli, balstoties
uz tās vēsturisko pieredzi, kultūru, valodu, vērtībām un tml.
Aplūkotajās pieejās uzskatāmi atspoguļota dažādo aktieru savstarpējā
atkarība, sasaiste. Indivīds jebkurā gadījumā ir un būs kāda cita indivīda vai
sabiedrības ķīlnieks – kaut kādā mērā saglabās atkarību (citu saražotās preces,
radītie pakalpojumi, institūcijas, socializācijas process un tml.). Līdz ar to,
nevar būt runa par atkarības iespējamo neesamību, bet par tās mazināšanu, kas
arī atspoguļojas Rawls definētajos taisnīguma principos. Tomēr rodas arī vēlme
radīt pretmetu – vai atkarība ir slikta? Varbūt ir vērts palielināt savstarpējo
atkarību, tai skaitā resursu pārdalē, tādejādi veicinot savstarpējo cieņu,
iecietību, galu galā kopējo drošību un pastāvēšanu? Lai runātu par atkarību
resursu pārdales kontekstā, turpinājumā centīšos raksturot iesaistītos aktierus
un to lomu.
Iespējams, ka viens no labākajiem risinājumiem būtu, ja resursu
pārdalītāja lomu par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem risinātu valsts, bet,
tā kā šāda pozīcija strikti kontrastē ar indivīda tiesībām un ar to saistītajām
vērtībām, šāds risinājums ir nepieņemams.
Iespējams, ka viens no labākajiem risinājumiem būtu, ja resursu
pārdalītāja lomu par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem risinātu paši indivīdi,
bet, zinot to, ka indivīds ir egoistisks, viņa iespējas vienam ir strikti
ierobežotas, un situācijā, kad valstij ir nulles loma, tas sākotnēji novestu
pie savdabīgas pirmatnējības, kas veicinātu interešu grupu veidošanos un „visu
karu pret visiem” – anarhiju un zināmu pašiznīcināšanos*. Līdz ar to arī šāda pieeja nav pieņemama.
Tā kā neviens no apzinātajiem aktieriem viens pats nespēj vai nedrīkst
uzņemties resursu pārdalītāja lomu, rodas nepieciešamība meklēt „zelta
vidusceļu”, shēmu, kurā tiktu iesaistīti visi aktieri. Sekojošajā argumentācijā
centīšos pieskarties dažādo aktieru iespējamajiem iesaistīšanās veidiem resursu
pārdalē par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, par piemēru ņemot dažus
empīriska rakstura salīdzinājumus, tādejādi atspoguļojot gan to iespējas, gan
trūkumus.
Iespējams, ka viena no izejām ir dažādi labdarības un citu veidu fondi,
nevalstiskās organizācijas vai valsts (iespējams, arī starptautiskās) institūcijas,
kas nodarbotos ar resursu pārdali par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem (trūcīgākie,
netalantīgākie, cilvēki, kuriem dažādu faktoru ietekmē liegta iespēja sevi
realizēt un tml.). Pastāvošā prakse parāda, ka šāds risinājums darbojas –
palīdzības sniegšana bezpajumtniekiem (piem. nakts patversmes), trūkumcietējiem
(piem. bezmaksas ēdiens (izdalāmā zupas, nabagu maize) un tml.), nelaimē
nonākušajiem (piem. lokāla, valsts vai starptautiska līmeņa palīdzības
sniegšana dažādu katastrofu upuriem un tml.).
Tomēr prakse parāda, arī to, ka šāda palīdzība ne vienmēr sasniedz
galamērķi (koordinācijas problēma) – katru indivīdu - un ne vienmēr šāda
palīdzība ir efektīva – spēj atrisināt problēmas. Vēl jo vairāk, šāda rīcība
visbiežāk ir saistāma ar cīnīšanos ar sekām, nevis cēloņiem, līdz ar to
problēma netiek atrisināta, bet gan „apārstēta” vai, vēl ļaunāk, problēma tiek
reproducēta – zinot, ka tiks sniegta palīdzība, zūd motivācija indivīdam pašam pietiekamā
līmenī to risināt.
Kā otrs veids ir saistāms ar resursu pārdali no ienākumu līmeņa ar
nodokļu palīdzību. Praksē tā varētu izpausties ar progresīvo nodokļu likmi,
tādejādi mazinot nevienlīdzību un palielinot valsts lomu. Tomēr šeit problēma
rodas, ka ne jau visi sabiedrības locekļi vēlas iesaistīties šādā pasākumā, vēl
jo vairāk – tas aizskar viņu tiesības. Tā kā tāda situācija, ka visi
brīvprātīgi būtu ar mieru nodarboties ar palīdzības sniegšanu grūtībās
nonākušajiem ir neiespējama, jāatrod potenciālie aktieri, kuri kaut kādā mērā gan
būtu ar mieru uzņemties šo pienākumu, gan izjustu zināmu pienākumu to darīt,
pietam tādā veidā, lai pārējie sabiedrības locekļi neizjustu savu tiesību
pārkāpumu un sniegtu savu akceptu šādam risinājumam.
Galu galā rodas iespēja un nepieciešamība izdalīt resursu pārdalē iesaistītos
aktierus – 4 lielos abstrakcijas līmeņos - , kurus pēc nepieciešamības ir
iespējams apaudzēt, detalizētāk izdalīt citus iesaistītos aktierus (skat. Shēma
Nr.1).*
1. Shēma Nr. 1.
Resursu pārdalē iesaistītie aktieri
Starptautiskais/
starpvalsu --> Valsts (relatīvi monolīts) --> Interešu
grupas (plurālistisks) --> Indivīds (atomārs)
Pievērsīsim uzmanību izveidotajai shēmai. Valsts ir leģitīms veidojums,
kas izdod saistošus normatīvos aktus un citādi ietekmē tās iedzīvotājus. Tā
kā privātais sektors, raugoties no indivīda abstrakcijas līmeņa savā uzbūvē ir
atomārs, un ikkatra indivīda sasniegšana ir ļoti komplicēts process, rodas
nepieciešamība uz viņiem skatīties, apvienojot dažāda veida un rakstura
interešu grupās (stakeholders). Pašas
interešu grupas tās formālā vai neformālā veidā ir izveidojušās, lai justu
vienotību kādā jautājumā, ap sevi pulcējot ieinteresētos. Caur valsts
institucionālajiem kanāliem ar interešu grupu zināmu starpniecību tie tiek
novadīti līdz katram indivīdam. Interešu grupu līmenī, to mijiedarbības
rezultātā notiek socializācijas process, kurā ir būtiska gan valsts loma
(uzstāda zināmus noteikumus, veic ieviešanu), gan indivīda – interešu grupu, jo
notiek informācijas interpretēšana. Caur socializācijas un starppersonu
komunikāciju kanāliem vēl vairāk tiek ietekmēts katrs indivīds, tas ir, tiek
sasniegts katrs sabiedrības loceklis. Tas savukārt reaģē uz notiekošajiem
procesiem, tā viedoklis lielākā vai mazākā mērā ieplūst viņa pārstāvētajā
interešu grupā (-ās) un caur tām tiek atpakaļ novadīts signāls valstij. Līdz ar
to process nemitīgi atkārtojas. Tādejādi atklājas cieša savstarpējā sasaiste,
atkarība – viens otram nepieciešams, papildina, stiprina. Tādejādi valstij ir
jāuzņemas atbildības daļa par indivīdu un sabiedrību kopumā, un otrādi - , lai
palīdzētu stiprināt valsti, indivīdam un sabiedrībai kopumā jāuzņemas atbildība
par valsti. Turpretim, lai iejaukšanās netiktu uzskatīta par iejaukšanos
privātajā sfērā, nekropļotu tirgus ekonomiku un tml., iejaukšanās līmenim ir
jābūt pēc iespējas mazākam, bet reizē tādam, lai spētu efektīvi funkcionēt. Kā
būtiskākā problēma ir atrast piemērotākos iejaukšanās instrumentus, tā līmeni
un kritērijus, skatoties neatrauti no katras valsts un tās sabiedrības
specifikas konkrētā laika periodā. Tā kā valsts (tai skaitā sabiedrība) ir
pakļauta izmaiņām, iejaukšanās instrumenti, tā līmenis un kritēriji palaikam
pārskatāmi un pielāgojami jaunajiem apstākļiem. Tā kā ir cieša savstarpējā
sasaiste, resursu pārdalē ir jāiesaistās visām pusēm.
Tomēr, tā kā noris dažādu veidu un līmeņu starpvalstu sadarbība,
globalizācijas / reģionalizācijas process, par būtisku aktieri kļūst „ārējie”
aktieri – pārējās valstis, starptautiskās organizācijas un tml., kas spēj
būtiski ietekmēt valsti, tās sabiedrību līdz tās mazākai vienībai – indivīdam.
Piemēram, tirgus liberalizācija, ekonomiskās (un cita veida) krīzes, vides
(ekoloģijas) problēmas un tml. no vienas puses, un ekonomiskās, cilvēkresursu,
informācijas un tml starptautiskās palīdzības (humānā palīdzība par labu
„sliktākā stāvoklī” esošajiem, ES sociālie fondi un tml.) no otras puses.
Tādejādi atklājot ciešo sasaisti un zināmu atkarību ne tikai vienas kopienas
vai valsts mērogā, bet arī starptautiskajā plāksnē.
Esejā apskatītais uzskatāmi atspoguļo, ka neviena no pieejām nav
homogēna, ka nepastāv viena veida sabiedrības modeļa un vienas pilnīgas idejas,
kā iekārtot cilvēci. Nav iespējams rast viennozīmīgu risinājumu un atbildi, cik
lielā mērā kādam no aktieriem ir jāuzņemas atbildība resursu pārdales
problemātikā pār labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, jo pastāv pārāk daudz konkrētās
vides specifikas, iespējamo varbūtību, faktoru un tml., kuri jāskata kompleksi,
nevis atrauti vienam no otra. Bet ir iespējams saskatīt resursu pārdalē
iesaistītās puses un nojaust to lomu problemātikas risināšanā. Līdz ar to ir
skaidrs, ka problemātikas risināšanā iesaistītās puses ir viena no prizmām,
caur kuru būtu meklējams risinājums resursu pārdales problemātikām. Līdz ar to,
nepieciešams pētīt kompleksi, iesaistot gan teorētiķus, gan empīriskos
novērojumus. M.Nozika apgalvojums, ka par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti
kalpo minimālas iejaukšanās valsts, kritiku iztur tikai daļēji un tikai
attiecībā uz tām sabiedrībām, kuras to akceptē un pašas reāli uzņemas galveno
resursu pārdalītāja lomu.
Apskatīto pieeju kopsavilkumā vēlos piekrist R.Dworkinam, ka
neidentificējuši noteiktus principus, kurus mēs ievērojam, mēs nevaram būtu
pārliecināti, vai tie ir pietiekami attaisnojoši un vai mēs tos pielietojam
konsekventi. Līdz ar to, situācija katrā sabiedrībā (valstī) ņemot vērā katra
gadījuma specifikāciju ir jāvērtē individuāli, paturot prātā 4 iesaistītos
aktierus (abstrakcijas līmeņus).
Izmantotā literatūra
Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная
философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК
"Петрополис", Санкт-Петербург http://www.ihtik.lib.ru
ПЕЧЕРСКАЯ Н.В. Современный дискурс справедливости:
Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • №
2 http://ecsocman.edu.ru/images/pubs/2004/08/05/0000172037/008pEx5eERSKAQ.pdf
Дворкин, Рональд. На что мы имеем право?, «Неприкосновенный запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html
* Šeit un
turpmāk esejā ar jēdzienu „sliktākā stāvoklī” jāsaprot tie, kuri jebkādā veidā
ir būtiski sliktākā stāvoklī attiecībā pret citiem – materiāli, garīgi, fiziski
un tml.
[1] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 764c., http://www.ihtik.lib.ru
[2] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших
дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 766c., http://www.ihtik.lib.ru
[3] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 765c., http://www.ihtik.lib.ru
[4] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 768c., http://www.ihtik.lib.ru
[5] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 761c., http://www.ihtik.lib.ru
[6] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 762c., http://www.ihtik.lib.ru
Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ
И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 81.c
[8] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 763c., http://www.ihtik.lib.ru
[9] Д. Реале, Д. Антисери.
(1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до
наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 760c., http://www.ihtik.lib.ru
[10] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от
истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК
"Петрополис", Санкт-Петербург, 760c., http://www.ihtik.lib.ru
[11] Дворкин, Рональд. На что мы имеем
право?, «Неприкосновенный
запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html
[12] Дворкин, Рональд. На что мы имеем
право?, «Неприкосновенный
запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html
[13] Дворкин, Рональд. На что мы имеем
право?, «Неприкосновенный
запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html
Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ
И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 85.c
Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ
И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 85.c
* Visdrīzāk no jauna
tiktu izveidots valstiskas institūcijas, kurām tiktu deleģēta problēmu
risināšanu. Šāds solis būtu tikai kā atgriešanās savdabīgā sabiedrības
formēšanās attīstības stadijā, neatrisinot pastāvošās problēmas.
* Starpvalstu
līmenis nav iekļauts apzināti, jo šīs esejas kontekstā tas netek aplūkots, lai
arī šāds vispārinājums ir nepieciešams.
