Kam būtu jāuzņemas resursu pārdalītāja loma par labu „sliktākā stāvoklī”* esošajiem?

(2005.gada decembris) 

Taisnīga un vienlīdzīga resursu pārdale ir viena no problemātikām, kura nodarbina daudzas šīs problemātikas risināšanā iesaistītās personas – sākot no antīkajiem, beidzot ar mūsdienu domātājiem. Esejas mērķis šīs problemātikas kontekstā ir censties rast atbildi uz jautājumu, kam būtu jāuzņemas resursu pārdalītāja loma par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem. Esejas pamatā izmantotas tādu mūsdienu vadošo domātāju kā J.Rawls, R.Dworkins, M.Noziks un M.Walzers teorijas, atziņas, no kurām katrs pārstāv atsevišķu pieeju. Par izejas pozīciju esejai tiek ņemts libertariāņu pārstāvja M.Nozika apgalvojums, ka par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti kalpo minimālas iejaukšanās valsts.

M.Noziks ir libertariāņu pārstāvis, individuālisma pozīciju aizstāvis. Vispārējais M.Nozika secinājums grāmatā „Anarhija, valsts un utopija” (1974) – Indivīdam ir tiesības; ir kas tāds, ko nevar izdarīt neviens cilvēks un neviena cilvēku grupa nepārkāpjot citu tiesības. Šīs tiesības ir tik ļoti svarīgas, ka rodas problēma: vai valsts un tās funkcionāri var vispār kaut ko ietekmēt? Jeb M.Nozika uzstādītais jautājums: Kāds īsti darbības lauks pēc strikti noteiktajām individuālajām tiesībām atliek kā valstiskas? Minimālā valsts loma ir sašaurināta līdz tādam funkciju līmenim kā aizsardzība pret vardarbību, apmānu, zādzībām, sabiedrības vienošanās ievērošanu un tml. Nav nekāda pamata jebkurai valsts funkciju paplašināšanai pārkāpjot cilvēktiesības un liekot tām pakļauties. Tāpēc minimāla valsts ir taisnīga. M.Noziks arī atzīmē, ka valstij nav nekādas tiesības izmantot piespiedu mehānismus ierobežojot jebkāda veida cilvēku darbību, ja kā mērķis kalpo valsts interešu pašaizsardzība.[1]

Šī ir klasiskā liberālisma koncepcija - minimāla valsts iejaukšanās, kā „naktssargs”, kura loma ir uzraudzīt savstarpējo vienošanos. Indivīdi šādā valstī nav instrumenti, bet gan mērķis. Pretstatā utilitāristiem, minimāla valsts garantē visiem pilsoņiem aizsardzību, tāpēc arī nodokļus jāmaksā visiem.[2]

Dabiskajā situācijā tas, kura tiesības ir aizskartas, pats aizstāv kā spēj, pieprasa kaitējuma atlīdzināšanu un dara visu iespējamo, lai sodītu pāri darītāju. Citi var pievienoties aizskartajam vai nu pilsoniskās solidaritātes vārdā, vai nu lai pierādītu draudzību, vai arī pateicībā par palīdzību pagātnē un, iespējams, nākotnē. Tādā veidā savstarpējās aizsardzības nolūkā cilvēki apvienojas grupās, jo saprot, ka spēks ir vienotībā.[3]

Pēc M.Nozika domām utopija ir metautopija, jeb arēna dažādu utopisku eksperimentu izmēģināšanai, kurā cilvēki ir brīvi sevis izmēģināšanā. Jebkura cilvēku grupa var piedāvāt savu modeli un pārliecināt citus sekot viņu piemēram. Tieši šādu minimālas iejaukšanās valsti M.Noziks sauc par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti.[4]

Šajā M.Nozika argumentācijā labi tiek runāts par 3 aktieru lomu, nozīmi – individuālo, interešu grupu un valsts. Kā primārais tiek izvirzīts indivīds, viņa vajadzības un vērtības, kuru realizācijai var tikt veidotas interešu grupas. Valsts ieņem sekundāru lomu. Tā kā valstij jāuzņemas pēc iespējas mazāk funkciju, tad šādā modelī valsts kā resursu pārdalītāja loma par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem ir niecīga (skat. reprezentatīvu piemēru par aizskartajām tiesībām).

J.Rawls pārstāv universāli – racionālās teorijas, neokontraktuālists. Viņš izvirza 2 taisnīguma principus. „Pirmais taisnīguma princips nosaka: „Katram ir vienlīdzīgas tiesības uz brīvību, kas fundamentālā veidā ir savienojama ar tādu pašu brīvību citiem”. Otrais princips nosaka: Ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, kā, piemēram, bagātība un vara, taisnīgi tikai tādā gadījumā, kad sniedz kopēju labumu un kompensē zaudējumus visneaizsargātākajai sabiedrības daļai”.”[5]

Nedaudz savādākajā 2.principa formulējumā tiek izdalītas 2 daļas, nosakot, ka sociālajai un ekonomiskajai nevienlīdzībai jāparedz: a) pēc iespējas lielāku labumu sliktākā pozīcijā esošajiem un b) brīvi pieejamas iespējas un vienlīdzīgi nosacījumi visiem, vienādas izejas pozīcijas.[6] Šis ir tā saucamais maximum minimorum princips, atbilstoši kuram nav pieļaujama jebkāda nevienlīdzība, bet gan tikai tāda, kas maksimizē minimumu. Attiecīgi, par maksimizācijas kritēriju kļūst vissliktākajā stāvoklī esošie.[7] Par maksimizācijas patieso rādītāju kļūst nevis vispārējie sociālie nosacījumi, bet, īpašā veidā, vissliktākajā stāvoklī esošo sabiedrības locekļu stāvoklis.[8]

Utilitāristi (kuru oponents ir Rawls) par mērķi izvirza pēc lielāku labklājību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Kā rezultātā tas noved aizvien pieaugošas indivīda atkarības no sabiedrības. Rawls nepiekrīt šādam stāvoklim, kad viens cilvēks – cita vai sabiedrības vairākuma ķīlnieks.[9] Rawls raksta, ka taisnīgums ir sociālo institūtu pirmā nepieciešamība, kā patiesība zinātnes sistēmai.[10]

No Rawls teorijas un definētajiem principiem var izsecināt, ka būtisks ir indivīds, zināms taisnīgums un zināma vienlīdzība, kura aizstāvībā jāiesaistās visiem – katram indivīdam, interešu grupai un valstij. Piemēram, indivīdam – darba devējam darba attiecībās ar padotajiem, tos pieņemot un atbrīvojot no darba utt.; interešu grupai – savā iekšējā (organizatoriskajā, ja tāda ir) uzbūvē dodot iespēju ikvienam, pārstāvot un aizstāvot savas intereses, veicot socializācijas procesu un tml.; valstij – īstenojot leģitīmā ceļā iegūtās funkcijas, tai skaitā pārraudzības, kontroles, koordinācijas un sabiedrības aizstāvības funkcijas. J.Rawls teorijās valsts loma salīdzinot ar M.Noziku ir paplašināta, it īpaši attiecībā uz zināma taisnīguma un noteiktas vienlīdzības nodrošināšanu, resursu pārdali un tml.

R.Dvorkins savās teorijās uzskata, ka šo aktieru loma ir neskaidra. No vienas puses R.Dvorkins uzskata, ka cilvēku visaptverošās tiesības uz brīvību ir absurds pieņēmums. Viņš par pamatu izmanto tradicionālo brīvības izpratni, kā valsts uzlikto ierobežojumu neesamība attiecībā uz iespējamo cilvēka rīcību. Piemēram izmanto skaidrojumu, ka viena cilvēka rīcība var traucēt, apdraudēt vai kā savādāk negatīvi ietekmēt citus cilvēkus. Līdz ar to uzliktos ierobežojumus var uzskatīt par attaisnotiem, jo tas ir kompromiss, kas nepieciešams citu brīvību vai drošības aizsardzībai.[11]

No otras puses uzsver valsts lomu. R.Dvorkins izejas pozīcijā pieņem, ka visi atzīst sekojošus politiskās morāles postulātus: Valstij ir jābūt gādīgai, tas ir, kā pret tādiem, kurus tā vada un jūtas apdraudēti un pakļauti ciešanām, neapmierinātībai, kā arī valstij jāizturas ar cieņu, tas ir, kā pret cilvēkiem, kuri paši spējīgi izstrādāt prātīgu priekšstatu par to, kā viņiem dzīvot un rīkoties. Pietam, valstij nepieciešams izturēties ne tikai gādīgi un ar cieņu, bet ar vienādu gādību un cieņu. Tā nedrīkst nevienmērīgi sadalīt labumus un iespējas uz tā pamata, ka dažiem pilsoņiem ir tiesības uz lielāku gādību, jo ir cienīgāki. Šie postulāti satur liberālistisko vienlīdzības koncepciju, un šeit runa iet par vienlīdzību, nevis par brīvību vai visatļautību.[12]

Ja brīvības ierobežojumi ir pietiekoši nopietni vai bargi, tad valstij patiešām nav tiesības uzspiest šos ierobežojumus tikai tādēļ, ka tie atbilst sabiedrības interesēm.[13] Piemērojot likumu formālās prasības, pieprasa tā satura novērtējumu un sasaisti tiesību pārvaldes realizācijas iespēju principus ar liberāli – demokrātisko politisko sistēmu, kurā tiek cienītas un garantētas indivīda tiesības un brīvības.[14]

R.Dvorkins secina, ka tiesības sāk saprast un darboties kā „cilvēka subjektīvās tiesības” [Dvorkin R. Taking Rights Seriously. Harvard, 1977.].[15] Privātais subjekts ir aktieris visām iespējamām attiecībām ar citiem cilvēkiem, un, atbilstoši, tiesību radītājs sev un sev līdzīgajiem. Publiskās tiesības neiejaucas privātajās; privātās tiesības piepilda/ papildina ar praktiskām vērtībām visu normatīvo masīvu, bet pati tiesību sistēma kļūst noturīgāka. „Valsts noteiktās tiesības un pienākumi vienmēr var tikt atceltas vai izmainītas, jo izriet no „iepriekšējiem politiskajiem lēmumiem” [Dvorkin R. Talking Rights Seriously. P. 93.].”[16]

Kā redzams, R.Dvorkins kā vienu no būtiskākajām valsts lomām saskata valsts gādīgumu un tās vienādu cieņu pret visiem. Īpaši uzsver valsts lomu dažādu labumu pārdale. Atzīst, ka valstij šajā jautājumā ir būtiska loma, tā ir nepieciešama. Kā augstāk redzams, R.Dworkins atspoguļo visu iesaistīto aktieru ciešo sasaisti, ietekmi vienam uz otru (piemēram, indivīda ietekme uz valsti vs valsts ietekme uz indivīdu). R.Dvorkina piedāvātajā apdrošināšanā pret dažādām nepilnībām un iespējamo nonākšanu „sliktākajā stāvokli”, jautājums, kurš par ko un cik daudz maksās? Šīs esejas turpinājumā centīšos rast daļēju atbildi šai problēmai – noskaidrot, kas vispār veido potenciālos maksātājus, un to savstarpējo sasaisti.

M.Walzer pārstāv partikulārās teorijas, kas taisnīgumu traktē kā noteiktas sociālās kopienas starptautiskotus kolektīvos priekšstatus. M.Walzer plurālistiskā jeb sarežģītās (kompleksās) vienlīdzības teorijas balstās uz 2 centrālām tēzēm: Sfēru tēze un Nedominēšanas tēze. Sfēru tēzēs tiek pieņemts, ka sociālie labumi ir iedalāmi „sfērās”, no kurām katra ir vadāma ar atšķirīgiem distributīviem principiem. Šie principi nosaka pieļaujamo nevienlīdzības līmeni katrā sfērā. Tiek izdalīti seši pārdales taisnīguma principi: 1) katram – viens un tas pats (egalitārā vienlīdzība); 2) katram pēc nepieciešamības; 3) katram pēc nopelniem; 4) katram pēc ranga; 5)katram pēc profesionālās piederības; 6) katram – tas, kas pienākas pēc likuma.[17]

Nedominēšanas tēze apgalvo, ka nevienlīdzība vienā sfērā nedrīkst noteikt (ietekmēt) nevienlīdzību citās sfērās, vismaz tajās sabiedrībās, kurās šīs sfēras tiek izdalītas. Kad sfēras attiecīgā veidā ir izdalītas, nekāda „vienkāršā egalitārisma” formula neaptvers pilnīgas vienlīdzības formu, kuru pieprasa taisnīgums.

Visas tēzes kopā M.Walzeru noved pie secinājuma, ka taisnīgums ir atkarīgs no vispārpieņemtajām nozīmēm: konkrētā sabiedrība ir taisnīga, ja dzīve tajā noris noteiktā veidā – tas ir, veidā, kas atbilst vispār-pieņemamajai sabiedrības pārstāvju izpratnei.[18]

M.Walzer teorijās cenšas abstrakcijas līmeni pacelt pāri nacionālas valsts robežām, tādejādi teoriju kontekstā saskatāma 4 aktieru loma – individuālā, interešu grupu, valsts un starptautiskā. Uzsver sabiedrības, vienlīdzības un tml. plurālistisko dabu. Ar starptautiskā abstrakcijas līmeņa iekļaušanu cenšas pateikt, ka katra valsts ir jāskata individuāli, balstoties uz tās vēsturisko pieredzi, kultūru, valodu, vērtībām un tml.

Aplūkotajās pieejās uzskatāmi atspoguļota dažādo aktieru savstarpējā atkarība, sasaiste. Indivīds jebkurā gadījumā ir un būs kāda cita indivīda vai sabiedrības ķīlnieks – kaut kādā mērā saglabās atkarību (citu saražotās preces, radītie pakalpojumi, institūcijas, socializācijas process un tml.). Līdz ar to, nevar būt runa par atkarības iespējamo neesamību, bet par tās mazināšanu, kas arī atspoguļojas Rawls definētajos taisnīguma principos. Tomēr rodas arī vēlme radīt pretmetu – vai atkarība ir slikta? Varbūt ir vērts palielināt savstarpējo atkarību, tai skaitā resursu pārdalē, tādejādi veicinot savstarpējo cieņu, iecietību, galu galā kopējo drošību un pastāvēšanu? Lai runātu par atkarību resursu pārdales kontekstā, turpinājumā centīšos raksturot iesaistītos aktierus un to lomu.

Iespējams, ka viens no labākajiem risinājumiem būtu, ja resursu pārdalītāja lomu par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem risinātu valsts, bet, tā kā šāda pozīcija strikti kontrastē ar indivīda tiesībām un ar to saistītajām vērtībām, šāds risinājums ir nepieņemams.

Iespējams, ka viens no labākajiem risinājumiem būtu, ja resursu pārdalītāja lomu par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem risinātu paši indivīdi, bet, zinot to, ka indivīds ir egoistisks, viņa iespējas vienam ir strikti ierobežotas, un situācijā, kad valstij ir nulles loma, tas sākotnēji novestu pie savdabīgas pirmatnējības, kas veicinātu interešu grupu veidošanos un „visu karu pret visiem” – anarhiju un zināmu pašiznīcināšanos*. Līdz ar to arī šāda pieeja nav pieņemama.

Tā kā neviens no apzinātajiem aktieriem viens pats nespēj vai nedrīkst uzņemties resursu pārdalītāja lomu, rodas nepieciešamība meklēt „zelta vidusceļu”, shēmu, kurā tiktu iesaistīti visi aktieri. Sekojošajā argumentācijā centīšos pieskarties dažādo aktieru iespējamajiem iesaistīšanās veidiem resursu pārdalē par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, par piemēru ņemot dažus empīriska rakstura salīdzinājumus, tādejādi atspoguļojot gan to iespējas, gan trūkumus.

Iespējams, ka viena no izejām ir dažādi labdarības un citu veidu fondi, nevalstiskās organizācijas vai valsts (iespējams, arī starptautiskās) institūcijas, kas nodarbotos ar resursu pārdali par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem (trūcīgākie, netalantīgākie, cilvēki, kuriem dažādu faktoru ietekmē liegta iespēja sevi realizēt un tml.). Pastāvošā prakse parāda, ka šāds risinājums darbojas – palīdzības sniegšana bezpajumtniekiem (piem. nakts patversmes), trūkumcietējiem (piem. bezmaksas ēdiens (izdalāmā zupas, nabagu maize) un tml.), nelaimē nonākušajiem (piem. lokāla, valsts vai starptautiska līmeņa palīdzības sniegšana dažādu katastrofu upuriem un tml.).

Tomēr prakse parāda, arī to, ka šāda palīdzība ne vienmēr sasniedz galamērķi (koordinācijas problēma) – katru indivīdu - un ne vienmēr šāda palīdzība ir efektīva – spēj atrisināt problēmas. Vēl jo vairāk, šāda rīcība visbiežāk ir saistāma ar cīnīšanos ar sekām, nevis cēloņiem, līdz ar to problēma netiek atrisināta, bet gan „apārstēta” vai, vēl ļaunāk, problēma tiek reproducēta – zinot, ka tiks sniegta palīdzība, zūd motivācija indivīdam pašam pietiekamā līmenī to risināt.

Kā otrs veids ir saistāms ar resursu pārdali no ienākumu līmeņa ar nodokļu palīdzību. Praksē tā varētu izpausties ar progresīvo nodokļu likmi, tādejādi mazinot nevienlīdzību un palielinot valsts lomu. Tomēr šeit problēma rodas, ka ne jau visi sabiedrības locekļi vēlas iesaistīties šādā pasākumā, vēl jo vairāk – tas aizskar viņu tiesības. Tā kā tāda situācija, ka visi brīvprātīgi būtu ar mieru nodarboties ar palīdzības sniegšanu grūtībās nonākušajiem ir neiespējama, jāatrod potenciālie aktieri, kuri kaut kādā mērā gan būtu ar mieru uzņemties šo pienākumu, gan izjustu zināmu pienākumu to darīt, pietam tādā veidā, lai pārējie sabiedrības locekļi neizjustu savu tiesību pārkāpumu un sniegtu savu akceptu šādam risinājumam.

Galu galā rodas iespēja un nepieciešamība izdalīt resursu pārdalē iesaistītos aktierus – 4 lielos abstrakcijas līmeņos - , kurus pēc nepieciešamības ir iespējams apaudzēt, detalizētāk izdalīt citus iesaistītos aktierus (skat. Shēma Nr.1).*

1. Shēma Nr. 1.

Resursu pārdalē iesaistītie aktieri

Starptautiskais/ starpvalsu --> Valsts (relatīvi monolīts) --> Interešu grupas (plurālistisks) --> Indivīds (atomārs)

Pievērsīsim uzmanību izveidotajai shēmai. Valsts ir leģitīms veidojums, kas izdod saistošus normatīvos aktus un citādi ietekmē tās iedzīvotājus. Tā kā privātais sektors, raugoties no indivīda abstrakcijas līmeņa savā uzbūvē ir atomārs, un ikkatra indivīda sasniegšana ir ļoti komplicēts process, rodas nepieciešamība uz viņiem skatīties, apvienojot dažāda veida un rakstura interešu grupās (stakeholders). Pašas interešu grupas tās formālā vai neformālā veidā ir izveidojušās, lai justu vienotību kādā jautājumā, ap sevi pulcējot ieinteresētos. Caur valsts institucionālajiem kanāliem ar interešu grupu zināmu starpniecību tie tiek novadīti līdz katram indivīdam. Interešu grupu līmenī, to mijiedarbības rezultātā notiek socializācijas process, kurā ir būtiska gan valsts loma (uzstāda zināmus noteikumus, veic ieviešanu), gan indivīda – interešu grupu, jo notiek informācijas interpretēšana. Caur socializācijas un starppersonu komunikāciju kanāliem vēl vairāk tiek ietekmēts katrs indivīds, tas ir, tiek sasniegts katrs sabiedrības loceklis. Tas savukārt reaģē uz notiekošajiem procesiem, tā viedoklis lielākā vai mazākā mērā ieplūst viņa pārstāvētajā interešu grupā (-ās) un caur tām tiek atpakaļ novadīts signāls valstij. Līdz ar to process nemitīgi atkārtojas. Tādejādi atklājas cieša savstarpējā sasaiste, atkarība – viens otram nepieciešams, papildina, stiprina. Tādejādi valstij ir jāuzņemas atbildības daļa par indivīdu un sabiedrību kopumā, un otrādi - , lai palīdzētu stiprināt valsti, indivīdam un sabiedrībai kopumā jāuzņemas atbildība par valsti. Turpretim, lai iejaukšanās netiktu uzskatīta par iejaukšanos privātajā sfērā, nekropļotu tirgus ekonomiku un tml., iejaukšanās līmenim ir jābūt pēc iespējas mazākam, bet reizē tādam, lai spētu efektīvi funkcionēt. Kā būtiskākā problēma ir atrast piemērotākos iejaukšanās instrumentus, tā līmeni un kritērijus, skatoties neatrauti no katras valsts un tās sabiedrības specifikas konkrētā laika periodā. Tā kā valsts (tai skaitā sabiedrība) ir pakļauta izmaiņām, iejaukšanās instrumenti, tā līmenis un kritēriji palaikam pārskatāmi un pielāgojami jaunajiem apstākļiem. Tā kā ir cieša savstarpējā sasaiste, resursu pārdalē ir jāiesaistās visām pusēm.

Tomēr, tā kā noris dažādu veidu un līmeņu starpvalstu sadarbība, globalizācijas / reģionalizācijas process, par būtisku aktieri kļūst „ārējie” aktieri – pārējās valstis, starptautiskās organizācijas un tml., kas spēj būtiski ietekmēt valsti, tās sabiedrību līdz tās mazākai vienībai – indivīdam. Piemēram, tirgus liberalizācija, ekonomiskās (un cita veida) krīzes, vides (ekoloģijas) problēmas un tml. no vienas puses, un ekonomiskās, cilvēkresursu, informācijas un tml starptautiskās palīdzības (humānā palīdzība par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, ES sociālie fondi un tml.) no otras puses. Tādejādi atklājot ciešo sasaisti un zināmu atkarību ne tikai vienas kopienas vai valsts mērogā, bet arī starptautiskajā plāksnē.

Esejā apskatītais uzskatāmi atspoguļo, ka neviena no pieejām nav homogēna, ka nepastāv viena veida sabiedrības modeļa un vienas pilnīgas idejas, kā iekārtot cilvēci. Nav iespējams rast viennozīmīgu risinājumu un atbildi, cik lielā mērā kādam no aktieriem ir jāuzņemas atbildība resursu pārdales problemātikā pār labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, jo pastāv pārāk daudz konkrētās vides specifikas, iespējamo varbūtību, faktoru un tml., kuri jāskata kompleksi, nevis atrauti vienam no otra. Bet ir iespējams saskatīt resursu pārdalē iesaistītās puses un nojaust to lomu problemātikas risināšanā. Līdz ar to ir skaidrs, ka problemātikas risināšanā iesaistītās puses ir viena no prizmām, caur kuru būtu meklējams risinājums resursu pārdales problemātikām. Līdz ar to, nepieciešams pētīt kompleksi, iesaistot gan teorētiķus, gan empīriskos novērojumus. M.Nozika apgalvojums, ka par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti kalpo minimālas iejaukšanās valsts, kritiku iztur tikai daļēji un tikai attiecībā uz tām sabiedrībām, kuras to akceptē un pašas reāli uzņemas galveno resursu pārdalītāja lomu.

Apskatīto pieeju kopsavilkumā vēlos piekrist R.Dworkinam, ka neidentificējuši noteiktus principus, kurus mēs ievērojam, mēs nevaram būtu pārliecināti, vai tie ir pietiekami attaisnojoši un vai mēs tos pielietojam konsekventi. Līdz ar to, situācija katrā sabiedrībā (valstī) ņemot vērā katra gadījuma specifikāciju ir jāvērtē individuāli, paturot prātā 4 iesaistītos aktierus (abstrakcijas līmeņus).

Izmantotā literatūra

Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург http://www.ihtik.lib.ru

ПЕЧЕРСКАЯ Н.В. Современный дискурс справедливости:

Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2 http://ecsocman.edu.ru/images/pubs/2004/08/05/0000172037/008pEx5eERSKAQ.pdf

Дворкин, Рональд. На что мы имеем право?, «Неприкосновенный запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html

---

* Šeit un turpmāk esejā ar jēdzienu „sliktākā stāvoklī” jāsaprot tie, kuri jebkādā veidā ir būtiski sliktākā stāvoklī attiecībā pret citiem – materiāli, garīgi, fiziski un tml.

[1] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 764c., http://www.ihtik.lib.ru

[2] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 766c., http://www.ihtik.lib.ru

[3] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 765c., http://www.ihtik.lib.ru

[4] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 768c., http://www.ihtik.lib.ru

[5] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 761c., http://www.ihtik.lib.ru

[6] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 762c., http://www.ihtik.lib.ru

[7] ПЕЧЕРСКАЯ Н.В. Современный дискурс справедливости:

Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 81.c

[8] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 763c., http://www.ihtik.lib.ru

[9] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 760c., http://www.ihtik.lib.ru

[10] Д. Реале, Д. Антисери. (1997) Западная философия от истоков до наших дней. Том 4. От романтизма до наших дней. - ТОО ТК "Петрополис", Санкт-Петербург, 760c., http://www.ihtik.lib.ru

[11] Дворкин, Рональд. На что мы имеем право?, «Неприкосновенный запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html

[12] Дворкин, Рональд. На что мы имеем право?, «Неприкосновенный запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html

[13] Дворкин, Рональд. На что мы имеем право?, «Неприкосновенный запас» 2001, №6(20) http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html

[14] Смирнова Я. Б., ПРАВОВОЕ ГОСУДАРСТВО В СОВРЕМЕННОМ ПОНИМАНИИ http://www.ncstu.ru

[15] http://law.edu.ru/script/cntSource.asp?cntID=100066276

[16] http://law.edu.ru/script/cntSource.asp?cntID=100066276

[17] ПЕЧЕРСКАЯ Н.В. Современный дискурс справедливости:

Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 85.c

[18] ПЕЧЕРСКАЯ Н.В. Современный дискурс справедливости:

Джон Ролз или Майкл Уолзер? ОБЩЕСТВЕННЫЕ НАУКИ И СОВРЕМЕННОСТЬ 2001 • № 2, 85.c

* Visdrīzāk no jauna tiktu izveidots valstiskas institūcijas, kurām tiktu deleģēta problēmu risināšanu. Šāds solis būtu tikai kā atgriešanās savdabīgā sabiedrības formēšanās attīstības stadijā, neatrisinot pastāvošās problēmas.

* Starpvalstu līmenis nav iekļauts apzināti, jo šīs esejas kontekstā tas netek aplūkots, lai arī šāds vispārinājums ir nepieciešams.