Valsts ekonomikas regulācija: nepieciešamība (pamatotība), iespējas un tendences

(2004.gada decembris)

Darbā netiks analizēti tirgus regulējošie mehānismi, bet gan vispārināti izvērtēta regulācijas nepieciešamība jeb pamatotība, iespējas un tendences. Lai labāk izprastu regulāciju, darba sākumā tiek apskatīts jēdziens ‘regulācija’ un pieminēti regulācijas iespējamie principi un mehānismi. Turpmākajā darba daļā tiek teorētiski – analītiski, pamatojot ar empīriskiem piemēriem, apskatīta tirgus regulācija. Darba mērķis ir fiksēt izmaiņas, tendences tirgus regulācijā.

Jēdziena regulācija lietojums un tirgus regulācijas mehānismi

„Liberāli demokrātiskā sistēmā sociālo apakšsistēmu un subjektu regulāciju no valsts pozīcijas labāk aprakstīt ar politoloģijas koncepta ‘ietekme’ palīdzību – viena politiska subjekta spēja viņam vēlamā veidā iedarboties uz citu uzvedību, - nevis lietojot jēdzienu ‘vara’, ‘piespiešana’, ‘spiediens’ un taml. Līdz ar to šajā kontekstā ‘regulācija’ ir jāsaprot kā kārtība, reglamentācija un pakļaušanās noteiktiem likumiem, ietekmi uz sociāli ekonomisko mehānismu darbu, lai panāktu jebkādu nepieciešamo procesu virzību. Sociālo attiecību regulācija liberāli politekonomiskajā sistēmā – patstāvīgi strādājošs sociālo interešu harmonizējošs mehānisms.”[1]

„Politiska valsts sociālo attiecību regulējošo procesu analīze ietilpst tādā politoloģijas problēmu kompleksā, kā valsts pārvalde (government). Kategorija ‘valsts pārvalde’ apzīmē vienas patstāvīgas sistēmas mērķtiecīgu iedarbību – valsts – pret citu, ar mērķi radīt nepieciešamās izmaiņas pārvaldāmajā (apakš) sistēmā. Pārvalde balstās uz lēmumu izdošanu, pamatojoties uz informāciju par pārvaldāmā procesa stāvokli un zināšanām par pārvaldes mērķi.”[2]

Valsts ekonomikas regulācijā iespējams izdalīt divu veidu politikas. Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana makroekonomikas pamatmērķu nodrošināšanai. Tās galvenais uzdevums ir ekonomikas stabilizācija un dažādu negatīvu tautsaimniecības parādību novēršana. Monetārā politika galvenokārt kontrolē naudas daudzumu apgrozībā. To galvenokārt īsteno valstu Centrālā banka, izmantojot dažādus kontroles un regulējošus līdzekļus.[3]

Attiecībā uz tirgus regulāciju pastāv divi krasi atšķirīgi ideoloģiski strāvojumi. Būtisku valsts regulāciju pauž Dž.M.Keinss (keinsisms), uzskatot, ka tirgus pats par sevi nespēj pietiekami regulēt un, lai izvairītos no ekonomiskām nestabilitātēm, valstij ir jāuzņemas regulatora loma. Valsts pasākumiem galvenokārt ir jābūt īslaicīgiem un orientētiem uz koppieprasījumu. Pretējās domās ir monetāristi, uzskatot, ka tirgus pats spēj sevi regulēt. Valdībai būtu jāiejaucas tikai tur, kur nedarbojas vai nespēj darboties privātie uzņēmumi. Princips – pēc iespējas mazāka valsts iejaukšanās ekonomikā. Valsts pasākumiem ir jābūt ilglaicīgiem un orientētiem uz koppiedāvājuma stimulēšanu.[4]

Minētās pieejas un uzskati attiecībā uz tirgus regulāciju arī veido tās iespējas, uz kuru bāzes ir iespējams veikt valsts ekonomikas regulāciju.

Valsts ekonomikas regulācija: meklējumi pēc praksē piemērotākā modeļa

Mūsdienās problēmjautājums ir saistīts ar tirgus regulācijas optimālākā modeļa meklējumiem. Kā pierāda prakse, tad gan pārlieku lielajai tirgus regulācijai (keinsisms), gan pārlieku pasīvai iejaukšanās ekonomikas procesos (monetārisms) ir virkne negatīvu seku. Pašreiz teorētiķi un praktiķi ir nodarbināti nevis ar jautājumu, ir vai nav jāiejaucas tirgus regulācijā, bet gan cik lielā mērā. „Valsts atbrīvošana no ekonomiskās un sociālās jomas būtu nepiedodama kļūda. Šāda veida kļūda var apdraudēt demokrātiju un tirgus ekonomiku, jo tieši regulācija sabiedrībā būtiski samazina konfliktus.”[5] „Valsts pienākums noteikti ir uzstāties vai nu kā tiešam ekonomikas regulētājam vai kā atsevišķu regulējošu formu garantētājam.”[6]

Lai labāk izprastu šīs divas atšķirīgās situācijas, kā labs piemērs augstai deregulācijai ir ASV, savukārt augstas tirgus regulācijas piemērs ir bijusī PSRS. Līdz ar to darba empīrikā (piemēros), kas atspoguļos pārkārtojumus valsts regulācijā, figurēs ASV un post sociālisma valstu pieredze. Pašreizējā situācija, lielā mērā balstoties uz globālajām ekonomiskajām tendencēm, notiek augstāk minēto metožu satuvināšanās. Lai izprastu šīs situācijas attīstību, nepieciešams iepazīties ar vēsturiski piedzīvotajiem precedentiem, kuros atspoguļojas šo divu ideoloģisko nostādņu evolūcija.

Post sociālisma valstis pēc PSRS sabrukuma lielākā vai mazākā, straujākā vai pakāpeniskākā formā veic deregulācijas procesus. Šis process ir pretējs Rietumu valstīs, īpaši ASV, saskatāmajam procesam un tendencēm.[7]

„(..)”laissez-faire” – valsts pilnīga neiejaukšanās ekonomiskajās un sociālajās attiecībās. Pie kā tas noved, jau ir labi zināms: vājās post sociālistiskās valstis atteicās no dažu sektoru ekonomiskās un sociālās dzīves, kas izraisīja taisnīgu sabiedrības protestu.” Lai labāk izprastu teiktā būtību, piedāvāju ielūkoties Latvijas IKP izmaiņās, pārejot uz tirgus ekonomiku. Kā redzams tabulā Nr.1, straujā pāreja uz tirgus ekonomiku būtiski iedragāja tautsaimniecības attīstību (protams, ir arī citi blakus faktori). Pašreizējais IKP (uz 2004. gadu) sastāda aptuveni 80% no 1990. gada. Tas parāda, ka 14 gadu laikā vēl nav izdevies atgūt līmeni, kāds bija pirms ekonomiskās reformas. Līdz ar to, piemērs uzskatāmi parāda straujās regulācijas – deregulācijas izraisītās negatīvās sekas.

Tabula Nr.1 Latvijas iekšzemes kopprodukta dinamika (1993. gada salīdzināmās cenas procentos pret 1990. gadu)

1991	1992	1993	1994	1995	1996	1998	1999	2000
89,6	58,4	49,7	50,0	49,2	50,6	57-58	58	61

Avots: Lībermanis G. (2001), Tirgus ekonomikas pamati un Latvija ceļā uz Eiropas Savienību II daļa, - R.: Kamene, 35. lpp.

„Mūsdienīgās politiskās pārvaldes metodes pieprasa noteikt politisko ietekmi un atbildību sabiedrībā starp tradicionālajiem un, salīdzinoši jaunajiem, sistēmas subjektiem, kuri, uzkrājuši pietiekamu spēku, lai lemtu jautājumus par masu pasākumu mērķiem – uzņēmējdarbību kā īpašu korporāciju, pilsoniskajiem dienestiem (arodbiedrības, citas asociācijas) no vienas puses un valsti – no otras.”[8]

„Klasiskais, it kā rietumu liberāldemokrātiskās sabiedrības attīstības modelis – virzība no primitīvā tirgus tā brutālajā versijā „laissez-faire” uz tirgus sfēras regularizāciju, iekļaujot aizvien jaunus sociālās aizsardzības mehānismus, kas nodrošina ne tik daudz indivīda brīvību, kā plašu sociālo grupu interešu aizsardzību, kuru potenciālā politiskā darbība varētu izjaukt sabiedrisko konsensusu, uz kuras bāzes darbojas visa liberālā demokrātija.”[9]

ASV, lai arī pasaulē cenšas ieviest brīvā tirgus principus, t.i, liberālo ekonomiku, pati veic pretēja rakstura darbību, piemēram, sava tirgus protekcionismu. Līdz ar to, praksē atklājas, ka ASV praktiķi tīru liberālismu noliedz, valstij ir jāiejaucas. Jautājums – cik daudz, kur ir tā robeža?

ASV nepieciešamību iejaukties tirgū vēsturiski stimulēja arodbiedrības un cita veida sabiedriskās organizācijas. Sabiedrība izjuta nepieciešamību pēc šāda pakalpojuma, līdz ar to teorētiskais un praktiskais liberālisms pēdējā gadsimta laikā ir veicis ceļu no liberālā principa „dzīvot un ļaut dzīvot citiem” uz daudz socializētāku – „dzīvot un palīdzēt dzīvot citiem”, neradot no tā ideoloģisku hibrīdu. Pēdējā principa ieviešana balstās uz vispārēju regulētāju – liberāldemokrātisko valsti. Tas arī veido mūsdienu izpratni par valsts regulāciju liberālajā interpretācijā.[10]

Pašreizējie spēles noteikumi augsti attīstīto dzīves līmeņa standartu pasaulē, globalizācijas apstākļos, daudzi sociāli ekonomiskie procesi gulstas uz valsts atbildību par kontroli un ekonomisko konjuktūru.[11] „ASV ekonomisko pamatu uz tūkstošgadu sliekšņa daudzi liberāļi redz kā savdabīgu jaukto ekonomiku, joprojām balstoties uz konkurences tirgus apstākļiem, turpretim pārdomāti atjaunots ar stingru valsts regulāciju tajās sfērās, kuras nav spējīgas tikt pārvaldītas privātā sektora rāmjos.”[12]

„Valsts nosaka vispārējo kontekstu, kura rāmjos tirgus pašorganizējas. Bez tā visa nebūtu iespējama pāreja uz attīstītāku un civilizētāku tirgus attiecību veidu. Tādejādi valsts un tirgus pretstatījums pie šādiem nosacījumiem ir teorētiski kļūdains.”[13]

ASV, būtiski ieguldot savas pūles, ir izdevies izveidot situāciju, kas tiešā vai netiešā veidā rada ASV ekonomikai un tās interešu īstenošanai stabilu bāzi. Lielā mērā to īstenot palīdz tādas starptautiskas organizācijas kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Banka (PB), kurās ASV ir būtiska ietekme. Tomēr pašreizējās globālās tirgus tendences un spēcīgu ekonomisko reģionu veidošanās (piemēram, Eiropas Savienības, Āzijas), liek pārskatīt nostādnes attiecībā uz tirgus regulāciju.

„Amerikāņu institucionālisti ir pārliecināti, ka ekonomikas globalizācija nenovēršami novedīs pie metožu konverģences, valsts regulācijas normu un likumu pacelšanas pārnacionālo valstu līmenī.”[14] Respektīvi, ASV pētnieki redz, ka paši nespēs izturēt radušos situāciju aizvien augošās starptautiskās tirgus konkurences apstākļos. Līdz ar to ir ideja ierosināt noteikt atļautos tirgus regulācijas mehānismus.

Nobeiguma vietā

Labklājības valsts modelis tiek saistīts ar brīvo tirgus ekonomiku, bet uz doto brīdi reālā situācija parāda, ka brīvā (neoliberālā) tirgus ekonomika globālajā kontekstā ir pretstatāma, respektīvi, nesavienojama ar labklājības valsts modeli. Kā rāda empīriskie pierādījumi, praksē notiek regulācijas līmeņa satuvināšanās. Varbūt tieši šis process un ASV pētnieku izvirzītā ideja par vispārēju starpvalstu tirgus regulēšanas normu noteikšana varētu mainīt radušos situāciju. Iespējams, ka to varētu īstenot izmantojot pašreiz pastāvošās starptautiskās organizācijas (piemēram, PB, PTO), piedāvājot to dalībvalstīm ratificēt šos noteikumus.

Jebkurā gadījumā ir iespējams teoretizēt, izvirzīt hipotētiskus pieņēmumus attiecībā uz ekonomikas regulāciju gan no makroekonomiskā, gan no ideoloģiskā skatupunkta. „Protams, vienkārša jebkura rietumu valsts regulācijas modeļa pārnešana post sociālisma sabiedrību praksē, ir neiespējama.”[15] Katra valsts ir jāizvērtē atsevišķi. Nav iespējams dažādām valstīm pielietot vienu un to pašu modeli, bet ir iespējams radīt vispārinājumus, kas lielā mērā balstoties uz globālajiem procesiem, būtu pielāgojama konkrētai valstij. Lai veiktu pilnīgu situācijas analīzi, nepietiek tikai ar tās (makro)ekonomisko analīzi. Nepieciešama arī dotās valsts sabiedrības vērtību analīze. Izprast tās vēlmes, mentālās īpašības, kultūras tradīcijas, vēsturisko pieredzi. Šeit jau ir lauks pētījumiem socioloģijas, antropoloģijas, sociālās psiholoģijas un tamlīdzīgu sociālo zinātņu disciplīnām.

Lemjot par regulācijas līmeni prātā ir jāpatur arī apstāklis, ka cilvēks pēc savas būtības atklāti vai slēpti vēršas pret jebkāda veida viņam neizdevīgiem ierobežojumiem, tādejādi tie spēj radīt negatīvu sabiedrības nostāju. Šī eseja pastarpināti un argumentēti lielā mērā nostiprināja un pierādija manu viedokli, ka demokrātija un (neo)liberālā ekonomika patiesībā praksē izpaužas kā pseidodemokrātija un pseido (neo)liberālisms. Gan demokrātija (liberālā demokrātija), gan (neo)liberālais tirgus patiesībā nepastāv, jo ir virkne daudzu regulējošo un ierobežojušo mehānismu (piemēram, ekonomiku regulē fiskālā, monitārā politika, dažādi nacionālo valstu un starptautiskie normatīvie akti, direktīvas un tml. Līdz ar to attiecībā uz ASV, balstoties uz pēdējās desmitgadēs pieaugušo valsts ekonomikas regulācija, to ir grūti definēt kā brīvo tirgus ekonomiku, bet gan drīzāk kā jaukto ekonomiku. Pēc manām domām, pēc nosacīti neilga laika posma arī akadēmiskajās publikācijās sāks apstrīdēt tai piedēvēto brīvo tirgus ekonomiku. Manuprāt, tai piemērotāks apzīmējums būtu liberālā jauktā ekonomika.

Bibliogrāfija

Lībermanis G. (2001), Tirgus ekonomikas pamati un Latvija ceļā uz Eiropas Savienību II daļa, - R.: Kamene, 520 lpp.

Lune E. (galv. red.) (2002), Tautas attīstība. R.: Jumava, 61. – 89. lpp.

Šenfelde M., Ņikitina V., Kullesa I. (2000), Makroekonomika. R.: 158 lpp.

Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 50-56

Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32-39

Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

---

[1] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[2] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[3] Šenfelde M., Ņikitina V., Kullesa I. (2000), Makroekonomika. R.: 84. – 127. lpp.

[4] Lune E. (galv. red.) (2002), Tautas attīstība. R.: Jumava, 61. – 89. lpp.

[5] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[6] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[7] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[8] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[9] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[10] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[11] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[12] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[13] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32

[14] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm

[15] Ростиашвили К.Д. (1996) ГОСУДАРСТВЕННОЕ РЕГУЛИРОВАНИЕ В ЛИБЕРАЛЬНО-ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ СИСТЕМЕ. http://politstudies.ru.fultext/1996/6/6htm