(2005.gada oktobris)
Ronalds Dvorkins ir mūsdienu
amerikāņu domātājs, kura specializējas joma ir tiesību filozofija un morālā
filozofija. R.Dvorkins pārstāv to anglosakšu tiesību koncepcijas atzaru,
kas, atzīstot par nepieciešamām piemērojot
likumu formālās prasības, pieprasa tā satura novērtējumu un sasaisti tiesību
pārvaldes realizācijas iespēju principus ar liberāli – demokrātisko politisko
sistēmu, kurā tiek cienītas un garantētas indivīda tiesības un brīvības.
R.Dvorkins secina, ka tiesības sāk
saprast un darboties kā „cilvēka subjektīvās tiesības” [Dvorkin R.
Taking Rights Seriously. Harvard, 1977.]. Privātais
subjekts ir aktieris visām iespējamām attiecībām ar citiem cilvēkiem, un,
atbilstoši, tiesību radītājs sev un sev līdzīgajiem. Publiskās tiesības
neiejaucas privātajās; privātās tiesības piepilda/ papildina ar praktiskām
vērtībām visu normatīvo masīvu, bet pati tiesību sistēma kļūst noturīgāka. Valsts noteiktās tiesības un
pienākumi vienmēr var tikt atceltas vai izmainītas, jo izriet no „iepriekšējiem
politiskajiem lēmumiem ”
[Dvorkin R. Talking Rights Seriously. P. 93.]
R.Dvorkins eseju „Uz ko mums ir tiesības?” sadala divās daļās. Pirmā daļā „Bez tiesībām uz brīvību”, otra – „Tiesības uz
brīvībām”.
„Bez tiesībām uz brīvību”
Svarīgākie sociālie jautājumi,
un it īpaši rasu problēmas, mūsdienās
pieņemti kā konflikti starp brīvību un vienlīdzību. Piemērs. Iespējams, mazturīgajiem, melnādainajiem, personām bez
izglītības un bez profesijas ir abstraktas tiesības uz vienlīdzību, bet tajā
pašā laikā baltajiem, labi izglītotajiem ir tiesības uz brīvību, un jebkuram
sociālās reformācijas mēģinājumam jāņem vērā un jāciena pirmās grupas tiesības.
R.Dvorkins uzskata, ka cilvēku
visaptverošās tiesības uz brīvību ir absurds pieņēmums. Viņš par pamatu
izmanto tradicionālo brīvības izpratni, kā valsts uzlikto ierobežojumu
neesamība attiecībā uz iespējamo cilvēka rīcību. Piemēram izmanto skaidrojumu,
ka viena cilvēka rīcība var traucēt, apdraudēt vai kā savādāk negatīvi ietekmēt
citus cilvēkus. Līdz ar to uzliktos ierobežojumus var uzskatīt par
attaisnotiem, jo tas ir kompromiss, kas nepieciešams citu brīvību vai drošības
aizsardzībai.
Ja kādam ir tiesības uz kaut ko,
tad valstij nav tiesības atteikt viņam šajās tiesībās, lai arī atteikums
atbilstu sabiedrības interesēm. Tiesības, kuras ierobežo vai atceļ
jebkāds aizliedzošs akts
– ir aizliedzošs tikai vārda „tiesības” plašākajā nozīmē. Ja vārdus „tiesības uz brīvību” saprot
konkrētā, striktā izpratnē vārdā „brīvība”, tā nonāk pretrunās ar tiesībām uz
vienlīdzību. No tā izriet, ka visaptverošas
tiesības uz brīvību, kā „lielās” tiesības, vispār nepastāv.
Ja brīvības ierobežojumi ir
pietiekoši nopietni vai bargi, tad valstij patiešām nav tiesības uzspiest šos
ierobežojumus tikai tādēļ, ka tie atbilst sabiedrības interesēm. Piemēram,
vārda brīvības ierobežošana. Tas nozīmē, ka visaptverošas tiesības uz brīvību tomēr ir, tikai ar nosacījumiem, ka
tiesības attiecas uz svarīgām un būtiskām brīvībām.
Ja pieņem nodalīšanai tādu
kritēriju kā „pamata” un „pārējās” brīvības, tad visaptverošā izpratne par
brīvību vispār zaudē jebkādu nozīmi. Ja
mūsu tiesības uz pamata brīvībām noteiktas nevis ar to, ka tajos gadījumos
prece ar nosaukumu „brīvība” atrodas kaut kādā veidā īpaši apdraudēta, bet ar
to, ka pamata brīvības apdraudējums vienlaicīgi mums nodara vēl kaut kādu
kaitējumu vai kaut kādā veidā mūs pazemo, tad runa vairs neiet par tiesībām uz
brīvību, bet gan tiesībām uz vērtībām, interesēm, statusu, kurus apdraud šis
konkrētais ierobežojums.
„Tiesības uz brīvībām”
Aizstāvot tiesības uz atsevišķām brīvībām, argumentācija jāmeklē citās sfērās.
Par atslēgas vārdu kalpos nevis brīvība, bet gan vienlīdzība. R.Dvorkins izejas
pozīcijā pieņem, ka visi atzīst sekojošus politiskās morāles postulātus: Valstij ir jābūt gādīgai, tas ir, kā
pret tādiem, kurus tā vada un jūtas apdraudēti un pakļauti ciešanām,
neapmierinātībai, kā arī valstij
jāizturas ar cieņu, tas ir, kā pret cilvēkiem, kuri paši spējīgi izstrādāt
prātīgu priekšstatu par to, kā viņiem dzīvot un rīkoties. Pietam, valstij nepieciešams izturēties ne tikai
gādīgi un ar cieņu, bet ar vienādu gādību un cieņu. Tā nedrīkst
nevienmērīgi sadalīt labumus un iespējas uz tā pamata, ka dažiem pilsoņiem ir
tiesības uz lielāku gādību, jo ir cienīgāki. Šie postulāti satur liberālistisko
vienlīdzības koncepciju, un šeit runa iet par vienlīdzību, nevis par brīvību
vai visatļautību.
R.Dvorkins domā, ka indivīda tiesības uz konkrētām brīvībām ir atzīstamas
tikai tad, kad var pierādīt, ka šīs tiesības prasa viņa fundamentālās tiesības
uz vienlīdzību. Ja tā, tad tiesības uz konkrētām brīvībām nenonāk pretrunās ar
kaut kādām hipotētiskām tiesībām uz vienlīdzību, bet tieši pretēji – izriet no
fundamentālās vienlīdzības koncepcijas. Mums ir konkrētas tiesības uz
noteiktām brīvībām, kā vārda brīvība un izvēles brīvība privātajās sfērās un
seksuālajās abpusējās attiecībās.
Tātad, R.Dvorkins apstrīd
liberālisma galvenā principa pamatotību – tiesības uz brīvību. Viņa kritika
izriet no tradicionālā brīvības pieņēmuma – ierobežojumu neesamība attiecībā uz
cilvēka iespēju rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Šāda visaptveroša brīvības
izpratne kā visatļautība, liek apšaubīt tiesību pretenzijas. Jo ar likuma
starpniecību tieši tiesības nosaka brīvības robežas vieniem, neizbēgami
ierobežojot citiem, tādejādi likums
vienmēr ir brīvības pārkāpējs. Autors vēlas izprast vai ir iespējams
brīvību tā vispārīgā izpratnē ievietot tiesību rāmjos, tas ir, vai mums vispār
ir tiesības uz brīvību. Pietam, autors tiesību prasības skaidro no šāds izejas
pozīcijas: „Ja kādam ir tiesības uz kaut ko, tad valsts nedrīkst viņam atteikt
šajās tiesībās, kaut arī šāds atteikums atbilst sabiedrības interesēm”. No šāda
skaidrojuma izriet, ka tiesības uz
brīvību nonāk pretrunā ar tiesībām uz vienlīdzību (otrs liberālisma fundamentālais
princips). Līdz ar to, autors neredz
iespēju pamatot tiesības uz kaut ko, vispārīgi saucot tās par brīvību.
Nepamatota ir pati vispārīgās brīvības ideja un nepastāv vispārīgu tiesību uz
to. Lai atrisinātu šo problēmu
spriežot par brīvību, Dvorkins prasa izdalīt konkrēti, pamatojot tiesības uz
katru konkrēto brīvību.
Vienlīdzība jeb „Equality of What”
Viens no Dvorkinu interesējošiem tematiem ir vienlīdzības jautājums un
vienlīdzīga resursu sadale. Dvorkins pieņem teoriju, ka, lai resursu sadales sistēma būtu taisnīga, tai ir jābūt „ambīciju
jūtīgai un talantu nejūtīgai” (endowment insensitive and ambition
sensitive). Tas nozīmē, ka ir
nepieciešams izšķirt nevienlīdzību, kas ir radusies apstākļu dēļ un kas ir
radusies izvēles dēļ. Un, lai resursu sadale būtu taisnīga, ir nepieciešams
kompensēt tās nevienlīdzības, kas ir radušās apstākļu dēļ, kas ir ārpus cilvēka
izvēles, piemēram, veselība, talants, sociālie apstākļi u.t.t. Savukārt
cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savām izvēlēm, piemēram, ja kāda gaumes un
priekšrocības ir dārgas, tad to kompensēšana nebūtu taisnīga.
Lai ilustrētu savu argumentu, Dvorkins ierosina iztēloties potenciālu
izsoli, kur tiek pārdoti visi pasaules resursi un katram iedzīvotājam ir
vienāds līdzekļu skaits ar ko piedalīties akcijā. Ideālā situācijā, ja izsole
ir veiksmīga un izturējusi, ko Dvorkins sauc par „skaudības testu”, katram
cilvēkam ir bijusi iespēja iegādāties resursus atbilstoši savām ambīcijām,
interesēm, ticībām u.t.t. Lai gan šāda izsole pieļauj nevienlīdzības iznākumā,
jo dažādi resursi ir lētāki nekā citi (u.t.t.), tomēr šāda izsole ir taisnīga.
Tā ir taisnīga attiecībā pret respektu un attieksmi, kāda ir izrādīta pret
katra cilvēka interesēm, jo katram cilvēkam ir bijusi iespēja veidot tādu dzīvi,
kādu viņš izvēlas, solot par tādiem resursiem, kas vislabāk atbilst viņa
uzskatiem par to, kas ir vērtīga un laba dzīve.
Tā kā reālā dzīvē šāda taisnīga izsole nebūtu iespējama jau sākotnēju
atšķirību dēļ (talanta ziņā, veselības ziņā), tad Dvorkins uzdod jautājumu par
šo trūkumu kompensēšanu. Viņš piedāvā apdrošināšanas un nodokļu modeli, kur
bagātākie tiek aplikti ar nodokļiem, ar kuriem tiek atbalstīti nabadzīgākie.
Lai gan šāds modelis nav pilnīgs, jo pirmkārt, tiek sodīti tie, kuri ir
apzināti izvēlējušies produktīvāku dzīvesveidu un netiek ņemtas vērā dažas
iespējamās situacionālās nevienlīdzības, piemēram, pilnīgas informācijas
trūkums, kas ietekmē cilvēku izvēles, un tādējādi, lai gan Dvorkins atzīst, ka
šāds modelis nav pilnīgs, jo pilnīgu modeli nav iespējams sasniegt, tas ir otrs
labākais.
Likums
R.Dvorkins savos darbos ir pievērsies arī tādam jautājumam kā Likums.
Viņu interesē šis jēdziens, kādi koncepti veido likumu, kādi koncepti būtu
jāņem vērā runājot par likumu un to piemērojot, lai šīs piemērošana būtu
taisnīga.
Dvorkins uzsver, ka runājot par
likuma dabu, ir svarīgi runāt arī par ētiskiem un morāliem jautājumiem, no kā
jurisprudencē notiek izvairīšanās. Vairākas profesionālās jurisprudences
nozares ir ignorējušas to, ka jurisprudences jautājumi, to būtība ir morāli
jautājumi, nevis tiesiski [legal -
tiesiskā] fakti vai stratēģija. Atbildot uz jautājumu, vai likums sasniedz
kādus noteiktus praktiskus mērķus, piemēram, vai tas ir ekonomiski izdevīgs,
tas tajā pašā laikā neatbild uz jautājumu, vai tas ir arī taisnīgs. Ir nepieciešams izprast uz kādiem principiem
ir balstīts kāds noteikts termins, lai spētu izšķirt, kādi likumi ir taisnīgi
un kādi nē. Pat gadījumos, kad mēs esam pārliecināti, ka kādam ir tiesisks pienākums un viņš ir to pārkāpis, mēs
neesam spējīgi dot apmierinošu atbildi, ko tieši tas nozīmē, vai kādēļ tas ļauj
valstij sodīt vai piespiest viņu rīkoties kādā veidā. Citiem vārdiem, mēs varam justies pārliecināti, ka
rīkojamies pareizi konkrēti rīkojoties, bet neidentificējuši noteiktus
principus, kurus mēs ievērojam, mēs nevaram būtu pārliecināti, vai tie ir
pietiekami attaisnojoši un vai mēs tos pielietojam konsekventi.
Šajā sakarā Dvorkins kritizē tiesisko pozitīvismu un tā pārstāvi H.L.A. Hārtu
(Hart). Dvorkins savā analīzē par tiesisko pozitīvismu noraida trīs tiesiskā pozitīvisma pamata apgalvojumus.
Pirmais no tiem skaidro, kas ir likums: likums ir noteiktu noteikumu kopums, kā mērķis ir noteikt, kāda
uzvedība ir publiski sodāma un regulējama. Šos noteikumus var identificēt
ar specifiskiem kritērijiem. Šim testam nav nekāda sakara ar noteikumu saturu,
bet ar veidu, kādā tie ir pieņemti. Šāds tests var izšķirt likumīgus (valid) lēmumus no
neīstiem likumiem vai citām sociālām normām, kam kopiena seko, bet ko neievieš
publiska vara. Dvorkins savukārt no savas
puses noraida tiesiskā pozitīvisma stingro nošķīrumu starp tiesiskiem lēmumiem un
morāliem principiem, uzskatot, ka tiesiskā
pozitīvisma likuma skaidrojums ir pārāk ierobežojošs, neietverot sevī principu
jēdzienu. Dvorkins uzsver, ka praksē pastāv principi, kas tiek lietoti
izsverot dažādus legālus tiesiskus jautājumus. Kaut gan tie nav ietverti legālā
tiesiskā pozitīvisma definīcijā par likumu, tomēr tie ir saistoši tādā veidā,
ka tiesnešiem ir jāņem vērā šie principi un tie tiek uzskatīti par pietiekamiem
un pamatotiem faktoriem, kas ietekmē jautājumu izšķiršanu par labu kādai pusei.
Otrs pozitīvisma pamata apgalvojums ir tāds, ka „likums” sastāv tikai no pirmajā apgalvojumā aprakstītajiem tiesiskiem lēmumiem un
tie gadījumi, kad kāda lieta nav skaidri ietverta likuma definīcijā, to nevar
izskatīt pielāgojot likumu. Tādā
gadījumā šī lieta ir jāizšķir kādai amatpersonai, kā tiesnesim, izmantojot
rīcības brīvību, kas nozīmē meklējot standartus ārpus likuma, kas viņam
palīdzētu veidot jaunu tiesisku lēmumu vai papildināt veco.
Pamatojoties uz līdzīgām idejām, kā iepriekšējā apgalvojumā, Dvorkins noraida arī šo ideju par rīcības
brīvību un risinājumu meklējumu ārpus esošas likumu sistēmas. Pēc Dvorkina
domām, ir nepieciešams pret tiesiskiem principiem izturēties līdzīgi kā pret
tiesiskiem likumiem, tas ir, ka daži principi ir saistoši kā likums un tie ir
jāņem vērā pieņemot lēmumus , kas ir strīdīgi.
Visbeidzot trešais pozitīvisma apgalvojums saka, ka apgalvot, ka kādam ir tiesisks pienākums nozīmē teikt, ka šis gadījums
ietver likumīgu tiesisku lēmumu , kas nosaka viņam kādu rīcību vai aizliedz to.
Šāda tiesiska lēmuma
neesamības gadījumā nepastāv arī tiesisks pienākums. Dvorkins noraida šo apgalvojumu, pamatojot, ka atmetot doktrīnu par
likumu un izturoties pret principiem kā likumu, parādās arī iespējamība, kas
nosaka, ka tiesisks pienākums var tikt noteikts gan caur jau nodibinātu likumu,
gan caur principiem.
Rezumējot R.Dvorkina teorijas, filozofiskos apcerējumus nākas atzīt, ka
viņš savos darbos cenšas aplūkot plašu iespēju spektru, to stiprās un vājās
puses. Argumentācijā plaši izmantotie
empīriskie piemēri kalpo ne tik daudz pārliecināšanai, kā līdzeklis paust
uztveramākā formā lasītājam savu domu. Savos
darbos viņš cenšas apšaubīt vienu vai otru uzskatu, pieņēmumu, parādīt tā vājās
puses.
Izmantotā literatūra
Dvorkin R. Taking Rights Seriously. London: Duckworth, 1977. P. 266—278. http://magazines.russ.ru/nz/2001/6/dvor.html
Kymlica, W. Contemporary political philosophy. An Introduction. (1995)
Oxford. 77. – 85.lpp.;
Matravers, M. Responsibility, Luck and „Equality of What?” Debate. (2002)
Political Studies. Vol50)
Денискин А., http://magazines.russ.ru/continent/2002/113/my.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru