Globalizācijas politekonomiskā ietekme un tendences uz valstu un pasaules attīstību kopumā: ASV, Eiropas un Krievijas pētnieku pozīcijas

(2004.gada decembris)

Galvenais globalizāciju izraisošais aspekts ir saistīts ar ekonomiku (jaunu preču – pakalpojumu noieta tirgu meklēšana) un ar to saistītiem politiskiem procesiem. Lai pilnīgāk izprastu globalizācijas politekonomiskos procesus, to ietekmi un tendences uz notiekošo, ir nepieciešams raudzīties no dažādiem skatupunktiem. Ir jūtamas atšķirības salīdzinot ASV, Eiropas un Krievijas globalizācijas pētnieku viedokļus, nostāju un argumentus. Tādā sakarībā es izdalu trīs pētnieku pozīcijas, skatījumus – ASV, Eiropas un Krievijas.

ASV pētnieku pozīcija

ASV puse, iespējams, balstoties uz savu pieredzi, kas saistīta ar liberālo tirgus ekonomikas un liberālo politiku, kā arī savu pozīciju pasaulē, savos pētījumos un kritikā salīdzinoši mazāk pieskaras globalizācijas negatīvajiem aspektiem, īpaši no globalizācijas procesa zaudētāju valstu pozīcijas. „2001.g. briestot krīzei ASV ekonomikā, globalizācijas apspriešanas raksturs būtiski mainās. Iepriekšējais viņu traktējums balstījās izrietot no bez krīzes pasaules saimniecības attīstības.”[1]

Redzot, ka pasaulē sāk nostiprināties jauni reģioni, kuru ietekme var sākt konkurēt ar ASV sfērām, rodas debašu vilnis, kurās tiek apspriesti risinājumi, lai glābtu savu dominējošo pozīciju. Spilgts piemērs: „ASV presē kāds augsta ranga ierēdnis bija izteicies sekojoši: „Ja Amerika grib, lai globālisms funkcionētu, tai nav jākautrējas pasaules arēnā uzvesties kā visvarenākai lielvarai, kāda patiesībā tā arī ir. Neredzamā tirgus roka nekad nedarbojas bez neredzamās dūres (New York Times Magazine, 28.03.1999).””[2] Ar funkcionēšanu acīm redzot ir jāsaprot ASV interešu aizstāvēšana.

Runājot par ASV pozīcijām, nevar nesaskatīt ASV uztraukumu, ka virzības procesā uz globālismu (kuras pēc manām domām ASV pati ir cītīgi veicinājusi) tā var zaudēt savas pozīcijas, saistot ar citu valstu neapdomīgiem vai savtīgiem lēmumiem, respektīvi, nerēķināšanos ar ASV interesēm. „Iespējams, vissvarīgākās ir Savienoto Valstu, Rietumeiropas un Japānas attiecības pēc strukturālajām izmaiņām. Ja šīs vadošās valstis, domājot par savu attīstību, izgāzīs lēmumu pieņemšanu, stāvoklis var pasliktināties, radot spēcīgus ekonomiskos un politiskos konfliktus.”[3]

Nedaudz pārsteidzoša ir ideja, ka plurālisms pasaules ekonomikas pārvaldīšanā ir nevēlams.[4] Var jau būt, ka centralizēti pārvaldīt būtu labāk, bet kurš tad pārvaldīs, ja ne visa pasaules sabiedrība? Nenoliedzams, ASV ir vēlme arī turpmāk saglabāt savas pozīcijas pasaules politikas un ekonomikas veidošanā.

Ortodoksālie neoliberālisti apgalvo, ka neoliberālā globalizācija ir neizbēgama. Tas esot labākais ceļš.[5] Man rodas jautājums – kam labākais ceļš, veids? Jebkurā procesā ir kāds ieguvējs un kādam, līdz ar to, jābūt zaudētājam. Vai tas ir veids kā Rietumi var turpināt izmantot Trešās pasaules valstis, pastiprinot tā saucamās Ziemeļu – Dienvidu atšķirības?

Kā pierādījums manis izvirzītā jautājuma pamatotībai: „Ir vispāratzīts, ka globalizācija bija svarīgs faktors 90-to gadu amerikāņu ekonomikas bezprecedenta panākumiem. Tajā pat laikā neoliberālās globalizācijas ietekme uz perifērajām valstīm izrādījās pretrunīga. No vienas puses tā forsēja anklāvu modernizāciju un atsevišķu sabiedrība slāņu rietumnieciskošanā. No otras puses – stratificējot sabiedrību.”[6]

Eiropas pētnieku pozīcija

Eiropas pētnieki savos viedokļos, izteikumos un apskates punktos ir ļoti plurālistiski. No vienas puses viņi cenšas pētīt un atbildēt uz tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem atbildes meklē ASV. No otras puses, cenšas atrast notiekošajam procesa citus ceļus. „Par neoliberālo filozofiju vienmēr ir teikt, ka tā ir „labo laikapstākļu filozofija”, kura darbojas tikai tad, kad nav asu konfliktu un krīžu.”[7] Nenoliedz globalizācijas pozitīvos momentus, bet apzinās tās nepilnības, kurus mazāk akcentē ASV pētnieki.

Britu sociologs Entonijs Gidens (Guldens A.) raksta, ka efektīva globālās pārvaldes sistēma varētu tikt izveidota izmantojot to pašu shēmu kāda ir Eiropas Savienībai (ES). Tāda globāla mēroga institūtu sistēma pēc savas lomas un funkcijā, protams, atšķirtos no patreiz pastāvošajām ES institūcijām. Tajā pat laikā nav pārāk grūti iedomāties kā tās šajā virzienā varētu tikt reformētas. Šī sistēma pēc E.Gidensa domām nodrošinātu ne tikai pārvaldīšanu globālā līmenī, bet arī kosmopolītiskās demokrātijas ekspansiju, kā priekšnoteikumu efektīvai pasaules ekonomikas regulēšanai, ietekmējot globālās ekonomikas nevienlīdzīgo ietekmi.[8]

Nedaudz atšķirīgu konstrukciju piedāvā vācu zinātnieks U.Beck. Tāpat kā Gidens , viņš uzskata, ka tieši ES var izveidoties veidojumā, kas spētu efektīvi pretdarboties neoliberālajai globalizācijai. Atšķirībā no Gidensa uzskata, ka ES jākļūst tikai vienam no „transnacionālo valstu sistēmas” elementiem, spējīgai ielikt globalizācijas procesu konstruktīvās sliedēs. Tajā pat laikā U.Beck uzstājas pret „globālās valsts” ideju, kas pēc viņa domām, kļūtu par „pašu tirānistiskāko veidojumu”[9]

„Varbūt ekonomikas triumfs jau ir beidzies? Varbūt no jauna nāksies atzīt politikas primāro lomu?”[10] „Pasaules ekonomikas nošķiršana no politikas ir ilūzija.”[11] Ar šiem izteicieniem tiek oponēts ASV pozīcijai, jo ASV ekonomikas politikas piekopšana ir nepieņemama (valsts neiejaukšanās). Lielā mērā te var saskatīt Rietumeiropas sociāldemokrātisko raksturu, kas uzsver valsts lomu.

Krievijas pētnieku pozīcija

Krievijas pētnieki cenšas skatīt kritiski, paturot prātā, ka liberālo un neoliberālo globalizācijas politiku patiesībā īstenot aizsāka ASV, kurai pievienojās daudzās draudzīgās valstis. „Neviens nenoliedz globalizācijas objektīvo raksturu – diskusijas ir saistītas vienīgi ar jautājumu, kā šo procesu izmantot nacionālajās interesēs.”[12] Viņi nesaka, ka tas ir slikti vai labi, bet gan balstoties uz vēstures pieredzes un atrodoties tādā kā starpposmā starp Rietumu un Austrumu valstīm, raugās kritiski un analizē kā vienu (Rietumu pieredze) tā otru (Āzijā un perifērajās valstīs notiekošo) situāciju un iespējas globalizācijas procesu pavērst sev par labu.

„Krievijai nevajag aizrauties ar Āzijas autoritārisma idejām, mūsdienu apstākļos tas var izrādīties nevis par stimulatoru, bet gan ekonomiskās attīstības depresantu.(..) Globalizācijas periodā valsts (sa)brukšana ir ļoti bīstama tendence; neviens no tās pleciem nav noņēmis tās galveno funkciju – savu iedzīvotāju aizsardzību”[13]

Krievijas, līdzīgi kā Rietumeiropas pētnieki, apstrīd noniecināto valsts lomu. „Valsts nosaka vispārējo kontekstu, kura rāmjos tirgus pašorganizējas. Bez tā visa nebūtu iespējama pāreja uz attīstītāku un civilizētāku tirgus attiecību veidu. Tādejādi valsts un tirgus pretstatījums pie šādiem nosacījumiem ir teorētiski kļūdains, vai arī ar nolūku tiek izmantots, lai izgāztu konkurējošo valstu saimniecību.”[14]

„Daudzi Rietumu zinātnieki jau ir atteikušies no valsts pretstatīšanas tirgum. Patiesā problēma neslēpjas pretstatīšanā, bet gan darboties spējīgāku un noderīgāku valsts – tirgus formu radīšanā šī problēma vēl ir tālu līdz tās teorētiskai un praktiskai atrisināšanai.”[15]

Krievijas pētnieki globalizāciju nereti uztver kā kapitālisma jaunu formu, skaidrojot to, ka „bezprecedenta apjomos un mērogos notiek kapitāla koncentrācija un centralizācija, nopakaļ sev radot ļoti sarežģītas organizatoriskās struktūras, kas nepieciešamas gan kapitāla dzīvotspējai mūsdienu apstākļos, gan valsts un sabiedrības kontrolei pār to.”[16] Šo apgalvojumu gribas saistīt ar sociālismu, kura augstākā stadija ir komunisms, savukārt kā kapitālisma augstāko stadiju var interpretēt globālismu, skatoties no politiski ideoloģiskā un ekonomiskā skata punkta (starptautiskas kompānijas, starptautiskas organizācijas utt.).

Labs piemērs iepriekšējam apgalvojumam: „Pēc savas būtības starptautiskās finansu institūcijas (īpaši Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka) īsteno ASV dolāra mākslīgi augsto kursu. Šīs institūcijas kredītus izsniedz ASV dolāros un to atmaksai jānotiek tajā pat valūtā, kas kopumā ļoti būtiski spēj uzturēt pieprasījumu pēc ASV valūtas, tādejādi nodrošinot tās nepamatoti augsto vērtību. (Salīdzinoši vispārvērtētākā cena šai valūtai bija 1985.g., kad tās cena bija par 17,8% augstāka par patieso vērtību.)”[17] Tas ir uzskatāms par labu piemēru, kas apliecina ASV ietekmes sfēru un slēpto reālpolitikas īstenošanu. Tai, būtiski ieguldot savas pūles, ir izdevies izveidot situāciju, kas tiešā vai netiešā veidā rada ASV ekonomikai un tās interešu īstenošanai stabilu bāzi. Paturpinot šo domu, nākas atzīt tieši ASV ieinteresētību pasaules mērogā ieviest (neoliberālo) tirgus ekonomiku, tādejādi ieviešot visā pasaulē vienotus spēles noteikumus, radot stabilu vidi savai ekonomikai starptautiskā (precīzāk vispasaules) līmenī.

Pārdomas par globalizācijas procesu, tās tendencēm un pētnieku viedokļiem

Raugoties uz globalizācijas procesu no politekonomiskā aspekta, nevar nesaskatīt, ka tā ir jauna valstīs saražoto produkciju (preču un pakalpojumu) noieta tirgu meklēšanas forma, kurā iesaistās gan uzņēmēji, gan valsts. „Agrīnais vilnis bija kapitālisma ģeogrāfiskā ekspansija – klasiskais koloniālisms; 1950 – 1970. gados neokoniālisms.”[18] Gribas piekrist, ka „galvenie globālās ekonomikas aģenti bija lielā septītnieka valstis un to kontrolētās starptautiskās institūcijas – Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības organizāciju.”[19] Jāpiezīmē, ka lielā septītnieka (tagad astotnieka) valstu vidū ASV ieņem dominējošo lomu, tādejādi starptautisko institūciju kontrolē tai ir lielāka ietekme.

Kā galveno ASV pētnieku kritikas objektu es saistu ar pārāk liela koncentrēšanās uz savu (ASV) pozīciju, tādejādi netiek domāts tik daudz par visā pasaulē globalizācijas procesā radušajām problēmām un to risināšanu. Tas, par ko spriež pasaules kontekstā ir saistīts ar savām (ASV) izredzēm, iespējām.

„Vai globalizācija patiesi ir globāls process? Izskatās, ka šis process pilnībā ir skāris tikai tādas sfēras kā pasaules informācijas tīklus, banku – finansu sfēru, starptautisko korporāciju darbība, bet ģeopolitiskajā plaknē aprobežojas ar attīstītākajām valstīm. Par globalizācijas spilgtāko piemēru tiek uzskatīta valstu robežu izzušana, vēl nekas neliecina par to, ka nacionālo valstu robežas varētu izzust un nacionālās valstis varētu atmirt.”[20] Kā spilgtu piemēru var izmantot Eiropas Savienību, kurā, lai gan tika ieviesta vienota valūta un pieņemti daudzi vienoti likumi, rāda, ka integrācijas procesam ir savas robežas. Uz doto brīdi šeit nevar iet runa par globalizāciju, bet gan par reģionalizāciju un ciešu starptautisku sadarbību (internacionalizācija), kas veicina (priekšnosacījums) globalizācijas procesu. Internacionalizācija, salīdzinot ar globalizāciju, nerada draudus valsts nacionālajai suverenitātei, bet gan rada daļēji caurspīdīgas robežas.

Iespējams, vienīgi aktīvi iesaistoties globalizācijas procesā valsts spēj noturēt vai pat nostiprināt savas pozīcijas.[21] Turpretim, raugoties no otras puses, ja valstis pašas iesaistās šajā procesā, tad tās globalizāciju arī atbalsta un veicina. Līdz ar to valstis, dzenoties pakaļ un izmantojot globalizācijas sniegtos augļus, pašas sevi pakļauj valsts pamata – suverenitātes – zaudēšanai.

Neskatoties uz plašo un strauji augošo ekonomisko sadarbību, kurai cieši līdzās iet politiskais aspekts, ir grūti iedomāties pārskatāmā nākotnē tādu situāciju, kad visa pasaule saplūstu (kaut vai nosacīti) vienā veidojumā. Šeit arī rodas nepieciešamība skaidri nodefinēt globalizācijas terminu skatoties no politiski-ekonomiskā aspekta.

Līdz Berlīnes mūra krišanai pastāvēja divu polu pasaules uzbūves modelis. Dotajā brīdī šis modelis ir izjaukts. Straujā pasaules attīstība un ģeopolitiskās izmaiņas rāda, ka nākotnē būs vairāki spēcīgi reģioni – hegemoni. Uz doto brīdi attīstītās valstis cenšas ar visiem līdzekļiem atvērt pēc iespējas vairāk valstu tirgu (neoliberālisms), lai spētu uzkrāt kapitālu un nostabilizēt savu pozīciju pasaules areālā. Šo procesu ir iespējams sasaistīt ar tādām teorijām kā „Kapitāla uzkrāšanas jeb akumulēšanas teorija”, „Atkarības teorija”, „Modernizācijas teorija” un citām, kuru pamatu veido Ziemeļu – Dienvidu atšķirības.

Tā kā šobrīd aktīvi noris internacionalizācijas un reģionalizācijas process, veidojoties spēcīgiem hegemoniem, Roberts Gilpins (Robert Gilpin) uzdod diezgan loģisku jautājumu – kas notiks „pēc hegemonijas” fāzē? Vai tā būs plurāli pārvaldāma hegemonija?[22]

Domāju, ka vispārēja globalizācija (tāpat kā absolūta tirgus ekonomija) ir utopiska. Vēsture pierāda, ka, it īpaši rodoties kādām nopietnām krīzēm, ideoloģijas un vērtības mainās. Ir noteiktas robežas, līdz kurām viena veida vērtības (piemēram, liberālās) var attīstīties un dominēt. Kad tās ir sevi izsmēlušas, tās vietā nāk citas (piemēram, sociāldemokrātiskas). Notiek pakāpeniska evolūcija. Lai arī dotajā laika posmā visi faktori liecina par virzību uz globalizāciju, kaut kad ir jānotiek pavērsienam kas šo procesu ierobežotu vai pavērstu uz pretējo pusi. Iesaku izpētīt globalizācijas ierobežojošos faktorus, tādejādi nosakot potenciāli maksimālo globalizācijas līmeni.

Bibliogrāfija

Cerny, P.G. (1999). Globalization and the Changing Logic of Collective Action. In Lipson, C., Cohen, B. J. (Eds), Theory and Structure in International Political Economy. England: The MIT Press, 111 – 142. p.

Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 341 – 363 p.

Бек У. (Beck, Ulrich), (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 10-19

Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 50-56

Ершов М., (2002). РОССИЯ И РЫЧАГИ ГЛОБАЛИЗАЦИОННОЙ ПОЛИТИКИ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 3-9

Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 24-30

Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32-39

Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 69-74

Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 22-28

Чугров С., (2002). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ, МОДЕРНИЗАЦИЯ ИЛИ ИНТЕРНАЦИОНАЛИЗАЦИЯ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 19-21

Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 15-19

---

[1] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 29

[2] Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 51

[3] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.

[4] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.

[5] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № I, с. 29-30

[6] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 1, с. 25

[7] Бек У. (U. Beck), (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 16

[8] Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 25-26

[9] Перегудов С., (2002). АНТИГЛОБАЛИСТСКИЕ ДВИЖЕНИЯ -НАЧАЛО ВЕЛИКОЙ СМУТЫ XXI ВЕКА? НЕОЛИБЕРАЛЬНАЯ ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: ЕСТЬ ЛИ АЛЬТЕРНАТИВА? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 26

[10] Бек У., (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 15

[11] Бек У., (2002). ПОЛИТИЧЕСКАЯ ДИНАМИКА В ГЛОБАЛЬНОМ ОБЩЕСТВЕ РИСКА. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 16

[12] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 17

[13] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 19

[14] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 32

[15] Коллонтай В., (2002). ЭВОЛЮЦИЯ ЗАПАДНЫХ КОНЦЕПЦИЙ ГЛОБАЛИЗАЦИИ. МИГОНАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУ ПА ГОДНЫ Е ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 34

[16] Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 70

[17] Ершов М., (2002). РОССИЯ И РЫЧАГИ ГЛОБАЛИЗАЦИОННОЙ ПОЛИТИКИ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 5, с. 3-9

[18] Косолапов Н., (2001). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ: СУЩНОСТНЫЕ И

МЕЖДУНАРОДНО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ АСПЕКТЫ. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 3. с. 71

[19] Вебер А., (2001). ЧТО СТОИТ ЗА ТАК НАЗЫВАЕМЫМ АНТИГЛОБАЛИЗМОМ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 12, с. 50

[20] Чугров С., (2002). ГЛОБАЛИЗАЦИЯ, МОДЕРНИЗАЦИЯ ИЛИ ИНТЕРНАЦИОНАЛИЗАЦИЯ? МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 4, с. 19

[21] Салицкий А., (2002). ВЫЗОВЫ ГЛОБАЛИЗАЦИИ И ПРОБЛЕМЫ КРУПНЫХ ПОЛУПЕРИФЕРИЙНЫХ СТРАН. МИРОВАЯ ЭКОНОМИКА И МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ, № 2, с. 16

[22] Gilpin R. (1987). The transformation of the Global Political Economy, The Political Economy of International Relations, Princeton UniversitY Press, 363 p.