Āzijas valstu ekonomiskā krīzes pārskats

Pirmskrīzes jeb uzplaukuma situācijas īss raksturojums

Intensīvas ekonomiskās attīstības pamatā DA Āzijas bija sekojošas saimnieciskās attīstības īpatnības, kas raksturo Āzijas 80-90-tos gadus:

1.    Augsts valsts nodrošinātais investīciju līmenis, kas galvenokārt saistāms ar valsts garantētajiem kredītiem;

2.    Ekonomikas orientācija uz eksportu;

3.    Augsta konkurētspēja, kas saistīta ar zemo algu līmeni;

4.    Augsts ārvalstu tiešo un portfeļu investīciju līmenis, kas saistāms ar tirgus liberalizāciju;

5.    Institucionālie apstākļi, kas saistīti ar uz tirgu orientētu ekonomiku.

Kā būtiskākais ekonomikas stimuls būtu izceļams kredītu līdzekļu ienākšana valstī, kas rada sekojošus finansu procesus:

1. Nostiprina valsts nacionālās valūtas stāvokli;
2.  Mazina valsts budžeta deficītu, jo ienākušie kredītlīdzekļi ļauj valstij risināt virkni iekšējo problēmu;
3. Samazinās valsts finansu aizgūšana ārējos un iekšējos tirgos, palielinās valsts ilgtermiņa parādzīmju pieprasījums, samazinās to ienesīgums, kas samazina refinansēšanas likmes Centrālajā bankā, kā rezultātā izraisa investīciju aktivitātes pieaugumu;
4. Viss iepriekš minētais izraisa sekojošus procesus: inflācijas samazināšanos, IKP pieaugumu, bezdarba līmeņa mazināšanos. Pēdējais izraisa ar bezdarbu saistīto transfēro maksājumu samazināšanos;
5. Pie valsts nodokļu likmju samazināšanas nosacījuma, veidojas mājsaimniecību un uzņēmumu patēriņa stimulācija, kas rada visus stabilizācijas priekšnosacījumus un visu iepriekšminēto punktu atkārtošanos.

Šie procesi izraisa neizbēgamu stabilizāciju un valsts ekonomisko pieaugumu. Tiesa, tas ir iespējams, ja valstī un sabiedrībā nepastāv militāras noslieces, sagatavota likumdošanas bāze, kas izslēdz pārvaldes korumpētību, valdībā un Centrālajā bankā pastāvošs aparāts, kas pārvalda makroekonomikas teorijas un praksē ir spējīgs tās ieviest dzīvē, un, visbeidzot, pastāv gatavība un spēja ieviest ekonomiskās reformas. DA Āzijas gadījumā minētie procesi īstenojas daļēji, jo ir saskatāmi iepriekšminētie kavējošie faktori.

Krīzes izpausmes jeb recesijas fāze, tās attīstība

Āzijas ekonomiskā krīze aizsākās 1997.gadā. To izraisīja notikumi Taizemē, aizsākot ķēdes reakciju, kas caur “lipīguma efektu”, valūtas spekulācijām un paniku izraisīja krīzes arī citās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Šo krīzi raksturoja strauja vietējo valūtu krišanās (līdz pat 40%), ārvalstu līdzekļu aizplūšana, plaši banku un citu firmu bankroti.

Āzijas krīzes cēloņi:

1.    viens no galvenajiem cēloņiem bija kredītu bums un banku sektora nepilnības, kas radīja banku sektora un attiecīgo ekonomiju vārīgumu pret krīzem.

2.    Kā nozīmīgākās problēmas banku sektorā var minēt necaurspīdīgumu, korupcijas problēmas (aizdevumu izsniegšanu vairāk balstoties uz starppersonu kontaktiem, nevis pamatotiem apsvērumiem par kredītu atmaksājamību) un nepietiekama valsts pārraudzība par iepriekšminētajām problēmām. Šīs problēmas veicināja plašu “ slikto” un apšaubāmo kredītu praksi.

3.    Esot tik plašai slikto kredītu daudzumam, tas vairoja banku vārīgumu pret ekonomiskās aktivitātes palēnināšanos un augstām kredītprocentu likmēm (kas savukārt ierobežoja valstu iespējas regulēt kredītprocentu likmes cenšoties ierobežot spekulācijas un valūtas krišanos parādoties krīzes problēmām).

4.    Īstermiņa aizdevumi, augošās ārējo parādu saistības aizņēmušajās valstīs. Lielākā daļa aizņēmumu un valsts parādu bija īstermiņa. Ja līdz noteiktam attīstības posmam tas neradīja problēmas, tad attīstoties krīzei, neesot pārliecībai par iespējām šos parādus atmaksāt, tas veicināja krīzes attīstību.

5.    Liela daļa īstermiņa aizdevumu bija neproduktīvi.

6.    Valūtas piesaiste dolāram. Ja sākotnēji tas uzturēja stabilu valūtas kursu, veicināja aizņemšanos ārvalstu valūtā un veicināja eksportu, tad no otras puses tas arī veicināja pārlieku drošības sajūtu, kuras ietekmē netika pienācīgi apdomāti iespējamie riski.

7.    90.gadu otrajā pusē ceļoties dolāra kursam, radoties starptautiskajai pārprodukcijai (Āzijas valstu saražotajām eksporta precēm mazinoties noieta tirgum), sadārdzinājās eksports, tas kritās. Augošais tirdzniecības deficīts radīja spiedienu uz valūtas kursu, kas prasīja aizvien pieaugošu valdības iejaukšanos un valūtas kursa uzturēšanu. Ierobežoto ārzemju valūtas rezervju dēļ, valdības, kā zināms, šo spiedienu neizturēja.

8.    Visi iepriekšminētie faktori radīja nedrošību  un spekulācijas par kredītu saistību atdevi, valūtas vērtību krišanos, valstu ekonomiskās attīstības palēnināšanos un valstu spējām radušās problēmas atrisināt. Rodoties kādam grūdienam, šīs nedrošības un spekulācijas veicināja strauju krīzes attīstību daudzās Āzijas valstīs.

    Kad Āzijas valstīm pienāca laiks atmaksāt SVF kredītus, tās līdzekļus pieprasīja no uzņēmumiem, kas uz kredītu pamata bija izveidojušas finansu piramīdu. Strauji samazinājās uzņēmumu apgrozāmie līdzekļi. Kā sekas tam sāka attīstīties krīze, kura izpaudās: 

1. Āzijas valstu nespējā SVF dzēst parādus; 
2. Kreditoru uzņēmumu aktīvu samazināšanās, kā rezultātā pasliktinās to stāvoklis;
3. Eksporta – importa attiecības pasliktināšanās;
4. Nacionālās valūtas sabrukums, un vēl lielāka kapitāla aizplūšana no valsts;
5. Budžeta deficīta pieaugums, kopējā pieprasījuma un kopējā valsts ilgtermiņa parādzīmju pieauguma kritums, refinansēšanas likmju palielināšana ar mērķi noturēt finansu tirgu;
6. Vērtspapīru tirgus kritums, investēšanas procesa pasliktināšanās;
7. Inflāciju izraisošu procesu pieaugums, kopējā pieprasījuma samazināšanās, IKP samazināšanās, kopēja pieprasījuma samazināšanās attiecībā uz enerģētiku, izejvielām, to cenu kritums, kā rezultātā seko šoka stāvoklis naftas un izejvielu ieguves valstīs. 

    Katrs nākamais punkts caur atgriezenisko saiti pasliktina iepriekšējos.

Krīzes fāze – tās radītās sekas

     Krīzes laikā Dienvidaustrumāzijas valstīs nacionālo valūtu kursi piedzīvoja strauju lejupslīdi attiecībā pret ASV dolāru. Gan paši valstu iedzīvotāji, gan lielākie ārvalstu investori masveidā pirka ASV dolārus, baidoties no reģiona turpmākajiem ekonomiskajiem satricinājumiem.
     Bija vērojamas arī pretējas tendences, piemēram, Dienvidkorejā un Taizemē vietējie iedzīvotāji atsaucās uz nacionālo valstu valdību aicinājumiem palīdzēt – cilvēki pie bankām veidoja rindas, nododot savas stabilo valūtu rezerves un dārgmetālus. Tas tika darīts tikai ar vienu mērķi – nezaudējot uzticību savai naudai, dot pilsoņa ieguldījumu tās stiprināšanā.
    Bezdarbs Āzijas krīzes skartā reģiona pilsētās pieauga līdz 15 – 20%[1].


    Akcionāru un investoru bēgšana no Āzijas 1997.gada otrajā un 1998.gada pirmajā pusē no Dienvidkorejas, Taizemes, Indonēzijas, Malaizijas un Filipīnām veicināja 115 miljardu ASV dolāru (69 miljardu latu) aizplūšanu. Plašiem šo valstu iedzīvotāju slāņiem tā bija katastrofa. Tautsaimniecības aktivitātes Dienvidaustrumāzijas reģionā 1998.gadā samazinājās par aptuveni 15%.

Dienvidkorejas gadījuma analīze

Kā Korejas krīzes cēloņi tiek minēti dažādi apsvērumi – ievainojamība pret ārējām ekonomiskām svārstībām, vietējo institūciju un politiķu kļūdas.

Korejas valdības attīstības stratēģija bija uz eksportu vērsta, kas liecina arī par zināmu Korejas ekonomikas atvērtību. Šāda ekonomikas atvērtība padara to jūtīgu pret globālās ekonomikas svārstībām.

Galvenās politikas kļūdas:

Korejas valdība veicināja strauju algu pieaugumu, lielāku nekā strādnieku produktivitāte. Motivācija bija politiska – iegūt sabiedrības atbalstu vadošajām partijām.

Valdība pieņēma augstas procentlikmes un stingru monetāro politiku. Procentlikmes bija divkārt augstākas nekā citur pasaulē. Procentlikmju atšķirības starp vietējiem un ārvalstu aizņēmumiem veicināja ārējos aizņēmumus, apdraudot makroekonomisko stabilitāti un dubultojot ārējo parādu nastu.

Fundamentāla politiska kļūda bija sasteigta un nepārdomāta tirgus liberalizācija, kas veicināja privātā sektora aizņēmumus no ārvalstīm, veicinot privātā sektora paļaušanos uz ārējiem aizdevumiem, tādējādi kļūstot jūtīgiem pret ekonomiskām svārstībām pašmājās un ārvalstīs.

Politikas atbildes uz krīzi:

1997.gadā Korejas valdība uzsāka sarunas ar Starptautisko Valūtas Fondu (SVF) par ārkārtas aizdevumiem. SVF izveidoja Korejai atsevišķu ieteikumu programmu, kas paredzēja slēgt un pārstrukturizēt daudzas investīciju un komercbankas; izveidot neatkarīgu institūciju banku pārraudzībai; palielināt konkurētspeju banku sistēmā, atļaujot ienākt ārvalstu bankām; “politisku aizdevumu” likvidēšanu; likvidēt dažādas tirdzniecības barjeras; celt procentlikmes, palielināt fiskālo pārpalikumu un uzkrāt ārvalstu valūtas rezerves.

Tomēr SVF ieteikumos ir saskatāmas arī pretrunas. Piemēram, nav skaidrs, kā, uzlabojot Korejas uzņēmumu pieeju ārvalstu aizdevumiem, tas palīdzēs izvairīties no ārējo parādu krīzes nākotnē? Kā tiks samazināti valdības izdevumi, ja bezdarbs valstī palielinās? Nav skaidrs arī tas, kāpēc Korejai tika ieteikts nodrošināt makroekonomisko stingrību? Varbūt tāpēc, ka SVF kļūdaini saskatīja Korejas finansiālo krīzi kā makroekonomisko krīzi. Šāda “diagnoze” nav korekta, jo Korejai starp 1993. un 1995. gadu ir bijis  budžeta pārpalikums, kā arī neliels budžeta deficīts (1% no IKP) 1996.gadā.

Secinājumi:

Korejas 1997-98. gada krīze nevar tikt skaidrota ar fiskālās un monetārās politikas pārmērību. To sastādīja dāžadi faktori – iekšzemes (nepareizs valdības rīcības sajaukums ar tirgus spēkiem, korupcija, valdības kontrole pār banku operācijām, konkrēti, aizdevumiem un aizņēmumiem) un starptautiskie (ASV dolāra svārstības, pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū tādām precēm kā datoru mikroshēmas, automašīnas, apģērbs, kas sastādīja 50% no Korejas eksporta).

Galvenie secinājumi

Āzijas krīzes pamatā bija Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un starptautisko finansu institūtu (SFI) finansēšana pēc tradicionālās shēmas: fondu piešķirtais kredīts nonāk valsts rīcībā, un tālāk birokrātiskais aparāts pēc saviem ieskatiem sadala starp svarīgākajām nozarēm un uzņēmumiem. Kredītu galvotāja ir valsts, tādēļ arī uz valsts gulstas kredītu izlietošanas kontrole. Tradicionāli izveidojusies shēma jau no paša sākuma paredz neefektīvu finansu pārdali, izlietojumu un kontroli. Šādas pieejas rezultātā investori nespēj noteikt, kādās nozarēs un kādos uzņēmumos tika ieguldīti līdzekļi, un vai tie vispār sasniedza savu mērķi. SVF neīstenoja sistemātisku pārraudzību pār pārvaldes kvalitāti un finansu sektoru regulējumu, jo tas neietilpa SVF nolikumā par pārraudzību.

Aizņēmumi citas valsts valūtā ir saistāms ar zināmu risku (īpaši valūtas kursa svārstību gadījumos)

Valdības loma:

1.     Valdībai ir pienākums sniegt sabiedrībai precīzu un savlaicīgu ekonomisko informāciju un īstenot savas valsts banku pārraudzību. Davosas forumā ekonomisti atzina, ka Āzijas krīzi izraisīja tieši atsevišķo valstu valdību kļūdas ekonomikas pārvaldē;

2.  Nepietiekama cilvēkresursu attīstība: Dievidaustrumāzijas valstis bija attīstījušās ārkārtīgi straujos tempos, taču tieši izaugsme izrādījās liktenīga. Ekonomika “pārkarsa”, proti, attīstības tempiem, milzīgām naudas masām, kuras iepludināja valstī, līdzi netika kvalitatīvie rādītāji – intelektuālais potenciāls, tehnoloģijas – un līdz ar to naudai nebija vajadzīgās atdeves. Par daudz līdzekļu tika ieguldīti saimniekošanai nevajadzīgās lietās, arī nekustamajos īpašumos;

3.   Iepazīstoties ar dažādu DA Āzijas valstu pieredzi, nākas atzīt, ka tieši valsts finansu tirgus atvērtības līmenis starptautiskajiem investoriem ir saistāms ar potenciālo krīzes riska līmeni.

Atziņa – valsts būtiskākais aktieris.

Izmantotā literatūra

What I Learned at the World Economic Crisis. Joseph Stiglitz. New Republic. April 17, 2000.

Irma Adelman, Song Byung Nak. The Corean Financial Crisis of 1997-98. http://are.berkeley.edu/~adelman/crisis.pdf

Financial vulnerability, spillover effects, and contagion: lessons from the Asian crisis for Latin America.  Guilermo, Perry, E.Lederman, Dariel. World Bank. 1998.

The 1997-98 Asian Financial Crisis. D. K. Nanto. February 6, 1998.

Vulnerability to the Currency Crisis: Lessons From Asian Experience. P.G. Warr. 2002.

Latvijas Unversitātes Eiropas un Sabiedrības attīstības studiju akadēmiskais centrs. Arējās ekonomiskās vides riska faktoru ietekme uz tautsaimniecības attīstību un valsts budžetu. Rīga, 2002.

Самарина Г.П. "Этапы финансового кризиса в Азии и его причины". http://idiinvest.narod.ru/Analysis/002_Analysis/002_Analysis.htm

БОРИС КЛЮЧНИКОВ, „ДЬЯВОЛЬСКИЙ НАСОС” http://rusotechestvo.narod.ru/finansy/f61.html

---

[1] SVF publikācijas par Dienvidaustrumāzijas krīzi, SVF Interneta mājas lapa www.imf.org.